local-stats-pixel fb-conv-api

Miroņu sala 984

91 0

Principā es varētu teikt, ka šīs ir beigas Miroņu salai. Protams, būs vēl 2 nodaļas, bet viss ir beidzies...

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-97/697058

*Zvērs*

Viņš nav vairs cilvēks. Vairs ne. Daba ir padarījusi viņu par savu, viņš ir tās sastāvdaļa, it kā būtu saaudzis ar to vienotā veselumā. Zvērs pieglauž noaugušo galvu pie raupja koka stumbra, ir patīkami just tā mizu uz vaiga, ieelpot koka smaržu, aptvert to, pirktos saņemt lapiņu, to saberžot, lai izdalās viegls aromāts, kas ir tik īsts un nesamākslots.

Zvērs jūtas iztukšots un pamests, jo nevienam viņu nevajag, nekad nav vajadzējis. Viņu pirmo nodeva spēlē, jo nevajadzēja, tagad arī visi viņu pamet. Viņš nesaprot. Kāpēc tas tā smeldz? Vai tas ir tas cilvēks, kas vēl nav zudis? Ir tik daudz jautājumu, bet neviens nesniegs atbildes, jo nav jau, kam prasīt. Vai dzīvniekam būt ir tik grūti?

Stumbenis rokas vietā ir neglīti sadzijis, bet vismaz tas ir sadzijis, jo varēja iekaist, kamēr Zvērs klīda pa džungļiem. Viņš pret sevi jūt vairs tikai naidu.

-Kroplis, - viņš izdveš skaņu. Tad viņš paceļ galvu augšup un izkliedz to pašu pilnā skaļumā. Sauciens ir veltīts ne tikai sev. Zvērs ienīst vīrieti, kas viņam atņēma visu, dodot brīvību, kas ir maksājusi vientulības sāpes.

Viņš ir pilnīgi viens pats.

*Džeimss*

Visu laiku mēģinu iegalvot sev, ka uzvarēšu, ka abus nogalināšu. Sīki bērni viņi vien ir. Man ir tas jāizdara, jo esmu to solījis Esterei.

-Džeimo, - čukstēju, it kā atbalsodams viņas vārdus. Tie skan manā galvā katru nolādēto nakti. Es jūku prātā, gribēdams atkal viņu redzēt. Atmiņas ir nežēlīgi mani piekrāpušas, jo spēju atcerēties vien viņas klātbūtni un balsi, vairs nespēju iztēloties viņu savā acu priekšā.

Prāts kļūst viegls, varbūt tas ir no lielā asiņu zuduma, bet jūtu, ka nemiršu, vienkārši jūtu. Esmu nosaitējis kodumus ar krekla strēmelēm, sasaistot tos ciešāk ar sīkiem sprunguļiem, ko ir izskalojis okeāns. Vismaz vairs neasiņo, bet galvā ir iemetusies trula sāpe.

Tie abi ir paēduši, padzērušies un atpūšas rītdienai, kas izšķirs daudz ko. Nošķiebju nedaudz koka mizas un zelēju to pa muti, kura piepildās ar koksnainu garšu. Biju iedomājies, ka garšos labāk, miza ir mīksta, bet vairāk kā gumija, ko var košļāt un košļāt. Piespiežu sevi norīt mutes saturu, lai kaut nedaudz būtu vēderā. Un ņemu košļāt nākošo mizas gabaliņu. Nekam vairāk man nav spēka.

Tūlīt viss būs beidzies. Ar tādu domu iemiegu, jo esmu pārguris un pamatīgi izvārdzis.

*Keinigs*

Ir agrs rīts. Un man ir labi. Konjaks – labākā sieviete. Pielieku pie lūpām vēso stiklu un piesūcu pilnus vaigus ar alkoholu. Tas dedzina rīkli un kož, kur var iekost, bet asinis sāk patīkami riņķot ātrāk, man kļūst silti un labi. Tā ir viegli aizmirst cilvēku sejas, kas bāžas man virsū, lai atrodu viņu tuviniekus.

-Luij! Ātri! – kāds man uzsauc, bet manas smadzenes nereaģē pietiekoši ātri, lai noslēptu pudeli.

-Kas ir? – noburkšķu, atveras mana sīkā kabineta plānās durvis.

-Nedzer! Dzersi vēlāk, kad svinēsim, - mani aiz pleciem sapurina jauns vīrietis. Atceros, kāds pats biju jaunībā – skaists, muskuļots, iededzis augums un acīs mirdzēja mīlas ugunis, bet tagad slīcinu situ bēdas.

-Neguli! – saņemu pamatīgu pliķi pa seju, gāžu pretī, bet manas kustības ir pārāk negraciozas, ka beigās cieš vien gaiss un labā dūre, ko atsitu pret galda malu.

-Ko tev vajag? Jauni pazudušie? Ko? Ak, kādi jaunumi! – iesaucos un greizi iesmejos.

-Pudele, - viņš aizgrābti saka, bet neļauju viņam turpināt, paceldams savu svēto pudeli gaisā, ieraujot vēl šļuku uguns.

-Nē, ne jau alkohols. Mēs dodamies saņemt ciet Mičelu Greivisu. Pudele ar vēstuli atrisināja lietu, mēs saņēmām ziņu no Spānijas krastiem, ka atrasts dīvains ziņojums, lieta ir izbeigta, - jaunais ir laikam izmežģījis žokli no smaidīšanas. Viņam galvenais bija paziņot to kādam, jo šis tagad aiziet, atstājot mani un manu pudeli divatā.

Esmu apstulbis. Mičels taču bija godīgākais cilvēks, ko man nācies pazīt. Kā?

Kas tikko vispār notika? Sēžu un blenžu griestos.

*Mērija*

Nekas nenotiek, un ir jau pusdienlaiks. Esam ieturējušies ar ceptām zivīm un gaidām. Gaiss apkārt smacē, pati situācija ir nospiedoša un tracina. Domāju, kas notiks, bet šeit nekas nav paredzams. Visas dienas it kā ir vienādas, gandrīz katra nes nāvi un sapostītus likteņus, bet vai tad katrs cilvēks bija līdzvērtīgs ar iepriekšējo? Vai viņu nāves bija vienādas? Tās bija un ir vienādi bezjēdzīgas, bet katrs juta kaut ko citu.

Tims arī par kaut ko domā, jo viņa pierē ievilkusies rieva. Viņš ir labāks par mani. Tā ir vienmēr bijis. Viņam jānokļūst mājās un jādzīvo tālāk, jo man vairs nav nekas palicis. Nekas. Ir tikai sāpes, sāpes un sāpes. Sāp visu laiku, griežot vēderu otrādāk. Galva plīst pušu no domām, no tā, kas notiks.

Uz mūsu pusi tuvojas Džeimss, viņš izskatās izvārdzis un slimīgi bāls, bet skatienā ir noteiktība un mērķis.

-Nodaram to lietu līdz galam, - viņš saka, savilkdams rokas dūrēs, pamanu katrā pa akmenim. Džeimss burtiski lido mums virsū ar milzīgu niknumu un dedzību. Pēdējā mirklī paraujos malā, pirms akmens ir pāršķēlis manu galvu. Tims arī ir veiksmīgi izvairījis, kad atskatos. Divi pret vienu. Džeimss ir vārgs, bet adrenalīns dzen viņu cīņā. Viņa acis gailo un spīd.

Saskatāmies ar Timu. Viņš ir izbijies tik pat ļoti, cik pati esmu. Mums nav ne ieroču, ne spēka, ne īpašas prasmes kauties. Džeimss stāv starp mums un šauda galvu te uz vienu, te otru. Iesāku riņķa kustību, Tims mani atdarina. Brīnos, kāpēc vēl neesmu aizlaidusies.

Džeimss kļūst tramīgāks un sāk svaidīties un griezties līdz ar mums. Kā lai uzbrūk? Par ko gan es domāju? Pietika ar šīm nedēļām, lai es pie pirmās izdevības domātu, kā otru nogalināt, nevis pierunāt, tāpēc saku, - Mums vēl nav dots uzdevums. Labāk apsēdīsimies un to pagaidīsim.

-Tu esi tik stulba! Tu varēji Timu novākt miegā, to pašu varēdama izdarīt ar mani, kamēr centos atkopties, - viņš izspļauj. Mēs visi esam kļuvuši par saltiem aprēķinātājiem. Jāizdomā, jā otru nogalināt pēc iespējas efektīvāk, lai gūtu labumu.

Pēkšņi Tims sāk svaidīt rokas, kad Džeimss uz viņu neskatās. Viņš kaut ko rāda. Pūlos saskatīt, ko Tims dara, bet pieļauju kļūdu, novērsdamās no Džeimsa, un viņa roka ar akmeni ir jau pie manas galvas, kad tieku ar milzīgu spēku parauta gaisā. Apkārtne sagriežas krāsās, asas sāpes izstrāvo caur visu ķermeni, gandrīz acu mirklī ieslīgstu tumsā, kad jūtu ķermeni atsitamies pret koku. Vienu mirkli ir pilnīga bezsvara sajūta, it kā es mācītos lidot, bet nākošajā mirklī galva sagriežas un paliek tikai nekas.

*Greja*

Mičela dūre vairākas reizes triecas man sejā. Pretojos. Kožu, skrāpēju un spārdos, līdz vairs nejūtu neko savā ķermenī. Sitieni rimstas. Pūlos pavērt sāpošos plakstus, bet spēju tikai klausīties viņa soļos. Kas notiks? Ko viņš dara?

Sirds sāk auļot vēl spēcīgāk, kad dzirdu nošķindam metālu pret metālu. Viņš asina nazi, skaņa šķietami pāršķeļ gaisu, liekot uzmesties zosādai.

Puika sāk kaut ko murmināt uz galda, tad jau viņš mēģina kliegt caur aizsieto muti. Dzirdiet taču kāds! Lūdzos.

Pirmais šoks pāriet un paveru labo aci, kas mazāk cietusi. Ar roku noslauku seju, un uz piedurknes ir asinis, sāpīgi smeldz gan lūpa, gan deguns.

-Mičel, nedari to, viss kļūs vēl ļaunāk, - saku, bet sanāk vien burbuļošana, jo lūpas ir pietūkušas no sitieniem, sāp arī ribas, un ir grūtāk elpot no tā. Viņš ir galīgi sajucis, viņš uzvedas haotiski un smaida kā bērns, kas saņēmis velosipēdu. Viņš mani pat neievēro.

Ar pūlēm pieceļos un salīkusi speru soļus viņu virzienā. Mičela roka ir pacelta un kavējas gaisā, lai triektos zēna miesā. Man vairs nepastāv ne smeldzošās ribas, ne pašsaudzēšanās, jo zēnā redzu vien tikai Petiju. Viņu es mīlu. Kad asmens krīt lejā, ar kailu roku to triecu projām, jūtot, kā tas dziļi iegriežas tajā. Momentā sāk gāzties asinis, kas nošķiež visu apkārt. Zēns kliedz un spirinās.

Mičela seja zvēro dusmās, tā ir koši piesarkusi, un viņš atkal metas man virsū, tikai viņa rokās ir nazis, kas jau klāts ar manām asinīm. Varbūt viņš tik to vien gaidījis, lai mani nogalinātu, lai beidzot tiktu no manis vaļā.

Tieku ar spēku nogrūsta zemē, un viņš uzsēžas man jāteniski virsū, it kā speciāli spiežot apdauzītās ribas.

-Kuce, - viņš nosprauslājas. Nespēju aptvert to, ka kādreiz esmu viņu mīlējusi, ka ir bijuši laiki, kad Mičels maigi skūpstīja manu kaklu un glāstīja piebriedušo vēderu, stāstīdams, kā mēs tālāk dzīvosim – labi un saticīgi. Kāpēc viņš to izbojāja?

Naža asmens piespiežas pie manas rīkles, un man nav spēka pretoties, tāpēc caur šaurām acu spraudziņām lūkojos viņam virsū, lai redzētu, vai no šī viņš gūst baudu.

Atskan dobjš paukšķis, un asmens apstājas, tiklīdz ir sācis griezt ādu. Mičels uzveļas man virsū, un nazis izkrīt viņam no rokām. Ar pannu rokās man pretī stāv meitene, ko Mičels atveda mājās. Viņa neizskatās ne par matu nobijusies. Lūpas ir savilktas, acis samiegtas.

-Mammu, - viņa izdveš. Izkārpos no vīrieša apakšas un, tupēdama uz ceļgaliem, pieglaužu meiteni klāt. Ļauju asarām vaļu. Turu viņu apskautu, lai nomierinātos. Viss ir beidzies.

*Tims*

Viņš ir nācis ar atriebību, un to iegūst, plosot Džeimsu. Zinu, ka viņš nejūt ne cilvēcību, ne saprātu. Ir tikai plosīt. Džeimss ir pazaudējis akmeņus un kož pinkainajam mežonim pretī. Nespēju noticēt, ka viņš ir izdzīvojos šajos apstākļos tik ilgi.

Viņi mani neievēro, jo esmu sīka vienība, bet nākošais pinkainā sarakstā. Viegli aizslīdu līdz Mērijai. Viņa ir dzīva, bet bezsamaņā. Viņas roka divās vietās ir sagriezta nedabīgā leņķī. Paņemu viņu rokās, neuztraukdamies par viņai radītajām sāpēm, jo par to nav jāuztraucas, kamēr Mērija būs nemaņā.

Atstāju vīriešus aiz muguras.

Kad esam gabalā, atskan mežonīgi spalgs sāpju kliedziens un otrs uzvaras kliedziens. Džeimss ir miris, to jau zināju sākumā, kad pinkainais uzradās, tikai Mērijai nevajadzēja būt viņam ceļā.

Atskatos un tālumā redzu, kā pinkainais ilgi skatās uz jūru un sabrūk pludmalē.

Nolieku Mēriju zemē, jo vairs nespēju paiet. Pēc pāris minūtēm viņa arī sāk mosties.

-Mierīgi, tev sāpēs, - saku, pieturēdams viņu, lai meitene neceļas augšā. Viņa ilgi skatās uz mani ar savām lielajām acīm.

-Līdz inde mūs piebeigs? – viņa čērkstoši jautā, un arī es pēkšņi jūtos tik noguris no tā visa, ka vēlos vien aizmigt. Negribu vairs mājās. Vienkārši iegrimt dziļā miegā.

Pamāju ar galvu un apguļos viņai blakus. Meitene pagriežas uz sāna, saviebdama seju sāpēs, kas radušās no rokas kustināšanas.

Aizveru acis.

Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-99/698331

91 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Respekt :)
4 0 atbildēt

Ārprāc... tik žēl viņus visus T.T

tev tik labi sanāk... tā tik turpini!

4 0 atbildēt

Un drīz, drīz vis beigsies... Es raudāšu ;(

0 0 atbildēt