Sveiki, atkal ^___^
rekur, otrā daļa milzu vilkam.
1.daļa
enjoy.
Milzu Vilks.
2. daļa
Tad zvērs izlīda pavisam no krūma. Tas bija vilks, milzīgs vilks. Skaistā, biezā, pelēcīgi brūnā spalva plīvoja vējā. Tas sāka viņai tuvoties. Meitenei bija bail, bet vilks neizskatījās dusmīgs vai izsalcis. Viņa sēdēja uz zemes un saprata, ka tas ir divreiz lielāks par viņu. Vilks ar milzīgo purnu pabīdīja meitenes roku un piegāja viņai priekšā. Tas bija dīvaini, jo Marijai likās, ka viņš grib, lai viņam seko. Meitene lēnām piecēlās un vilks metās skriešus uz austrumiem. „Pagaidi!” Marija iesaucās. Viņa sāka skriet pakaļ vilkam, bet tas bija velti, jo pēc kāda laiciņa viņa vairs neredzēja vilku. Tas pazuda. Meitene aizelsusies apstājās un ievēroja, ka pazīst šo vietu. Tā bija tā pati taka, pa kuru viņa vakar gāja. „Tas vilks tiešām centās man palīdzēt..” viņa nodomāja un sāka lēnām iet mājās. Sasniegusi klinti viņa mazliet atpūtās, pati nesaprata kā vakar tik daudz nogājusi. Paskatījās pulkstenī, bija jau pus astoņi. Mazliet ievilkusi elpu viņa devās mājās.
Atslēgusi durvis, viņa iegāja mājā un iesaucās „Esmu mājās!” kaut zināja, ka neviens neatbildēs. Viņa vēlējās ieiet vannā un paēst, jo nebija ēdusi kopš vakardienas brokastīm. Bet viņas plānus apstādināja telefona zvans. Viņa paķēra telefonu. Tā bija Keita.
„Čau, Keituci! Kā iet?” sacīja Marija.
„Čau, Mari! Man labi. Kā tev? Es pie tevis atnākšu desmitos, labi?” draudzene mierīgā balsī teica.
„Labi, tikai mazliet galva sāp. Labi gaidīšu, mīļā!” viņa nolika klausuli un paskatījās pulkstenī. Bija gandrīz deviņi. „Būs jāiet dušā..” nopūtās Marija. Visu laiku viņa domāja tikai par milzīgo, apbrīnojamo zvēru. Pēc dušas viņa paēda, tad devās skatīties televizoru. Pa ceļam paskatījās pulkstenī. Bija bez desmit minūtēm desmit. Viņa atslīga dīvānā un ieslēdza televizoru, pat pati nepamanīja kādu programmu ieslēdza, jo domāja par vilku. Viņas domas iztraucēja klauvējieni. Marija lēnām žāvādamās atvēra durvis un ieraudzīja priecīgo draudzeni. „ Čau... Keitu...ci” žāvādamās meitene noteica. „Čaviņa, guļava. Kā galva?” sacīja Keita. „Sāp. Nāc iekšā. Domāju, ka šodien palikšu mājās. Laikam rīt arī.” Sacīja Marija.
Keita ienāca iekšā, novilka apavus un ieleca dīvānā un noteica : „ Ko skaties?”
„Nemaz nezinu.” Marija iesmējās.
Visu dienu līdz diviem viņas nopļāpāja un nosmējās par abu atmiņām. Marija atzinās, ka nebija slima vakar un izstāstīja, ka bija pie klints un aizdomājās.
Keita paskatījās pulkstenī un noteica : „Mazā, man jāiet.”
„Kur tad dosies?” draudzene noprasīja.
„Ē... Mēs ar Džeimsu..ē.. Ejam uz kino.” novilka Keita.
Džims bija Keitas puisis , kurš visu laiku bija aizņemts ar profesionālo peldēšanu.
Viņas cieši apskāvās un draudzene devās prom.
Marija atgriezās dīvānā, ieritinājās stūrītī un skatījās televizoru. Bet atkal domas noveda pie neparastā dzīvnieka. „Varbūt Keitai ir taisnība. Es to droši vien nosapņoju.” Meitene domāja. Viņa kā pati sevi nekontrolēdama metās pārģērbties āras drēbēs. Paķēra pirmos džinsus un kreklu, tad no viesistabas paņēma jaku un telefonu. Uzmaukusi apavus, izmetās no mājas. Meitene devās klints virzienā. Diena bija silta un skaista. Skats bija apbrīnojami apžilbinošs. Meitene nometās uz zemes pie koka un atkal tā pat kā vakar vērās jūrā. Viļņi bija milzīgi un Marija uzreiz iedomājās, ka viļņi ir vilka spalva. Pēkšņi viņa pieleca kājās un nedomādama devās uz mežu. Tikusi līdz vietai kur beidzas taka. Viņa saspicēja ausis un klausījās vai tuvumā nav tā vilka. Kādu laiku viņa klausījās klusumā, bet neko nevarēja sadzirdēt. Viņa apsēdās pret koku un klausījās mūziku, jo meitene negribēja iet mājās. Kādu laiku pasēdējusi viņa nolēma iet mājās, bet pēkšņi viņa sadzirdēja soļus. Viņa izslēdza mūziku un izņēma austiņas, meitene sastinga. Viņa ievēroja, ka krūms sāk kustēties : „ Vai tas ir viņš?” viņa domāja. No krūmiem lēni un cēli izlīda vilks. Jā, tas bija tas pats vilks, jo meitene bija ievērojusi, ka viņam zem acs ir rēta. Vilka brūnās, mirdzošās acis vēroja meiteni un deguns ošņāja vēso, svaigo gaisu. Zvērs jau bija viena metra attālumā no meitenes, bet tomēr tas izskatījās nedrošs. Marija lēni, bez straujām kustībām pieskārās vikla purniņam. Tas mazliet sabijās, bet tad mierīgi apsēdās un ļāvās meitenes glāstiem, pat izskatījās, ka viņam patīk. Vilks bija milzīgs, viņš tik tiešām bija divas vai pat trīs reizes lielāks nekā meitene. Marija apbrīnoja milzīgo zvēru. Pēkšņi tālumā iegaudojās vilki. Vilks lielā ātrumā metās uz to pusi. Marija sašutusi saprata, ka tas neatgriezīsies, tāpēc devās mājās.
Meitene atnāca mājās un bija jau astoņi vakarā. Viņa bija nogurusi un devās uzreiz gulēt.
Svētdienu Marija pavadīja mājās mācoties un skatoties televizoru.
Pirmdiena. Rīts. 6:45. Marija pamodās no modinātāja un lēni devās uz vannas istabu, tad paēda brokastis un posās uz skolu. Skola nebija tālu, ar kājām bija jāiet vien divdesmit minūtes, bet Marija bija ļoti lēna rītos, tāpēc viņa labāk cēlās agri nekā skrēja uz skolu. Salikusi grāmatas somā viņa paskatījās pulkstenī. Bija 7:30.Pirmā stunda sākās 8:00. Meitene paķēra mp3 atskaņotāju un devās uz skolu. Bija mazliet vēss, bet ļoti saulains laiks.
„Labrīt, Marija!” atskanēja saucieni ienākot skolā.
„Čau, Keituci!” priecīga, ieraudzījusi draudzeni, iesaucās Marija.
Abas apskāvās un devās uz klasi.
Trrr .... Trrr... Atskanēja zvans un visi apsēdās savās vietās.
„Sveiki, bērni! Mums ir jauniņais! Pastāsti kaut ko par sevi.” Sacīja klases priekšā stāvošā skolotāja Mestere.
„Čau. Mani sauc Teilors Stouns. Dzīvoju netālu no Koldhilas.” Stāstīja jaunais klasesbiedrs.
Marija nemitīgi aplūkoja viņa matus un acis. Tie bija tik līdzīgi tam meža vilkam.
Tas bija ļoti dīvaini.
Stundas ātri beidzās un meitene devās mājās. Kā jau parasti viņa nometa somu mājās un gāja uz augsto klinti. Šoreiz vējš bija divreiz stiprāks. Bet viņu tas neuztrauca. Viņa domāja par vilku un par jauno klasesbiedru Teiloru. Par abu līdzību. Meitene sēdēja un vērās skaistajā, bet tomēr bīstamajā jūrā. Tad viņa iedomājās, ka rīt taču ir skolas pēdējā diena un tūlīt būs vasara. Marija sadzirdēja netālu lielus smieklus un pazina dažas balsis.
„Hei, Marij! Atkal te?” sauca Keita.
Marija pagriezās un ieraudzīja Keitu, Semu, Justu un „jauniņo” Teiloru.
