Sveiki!
Lūdzu 17. daļa, pēdējā daļa.
http://www.spoki.lv/profils/kikabuu">^pārējās šeit^
Milzu vilks
17.daļa
Viņa atpazina to balsi. Teilors. Meitene meklēja viņu. Viņa nevarēja atrast viņu, bet tad starp visiem vilkiem viņa ieraudzīja uz zemes guļošu, nekustīgu vilku.
„Teilor!” Marija caur asarām kliedza. Viņa pieskrēja klāt Teiloram. Viņš bija pamatīgi ievainots.
„Nē!” Marija raudāja.
„Zakarij! Dideo neaiztiec!” Stouns kliedza. Marija pagriezās un ieraudzīja viņai virsū skrienam Zakariju.
„Piedod, boss. Viņas dēļ pārāk daudzi ir krituši!”Zakarijs neapstājās. Marija pacēla roku un sagrāba vilka žokli un salauza to. Zakarijs apstājās un iesmilkstējās. Marija pacēla otru roku un uzmeta Zakariju gaisā. Marija piecēlās kājās un lēniem soļiem gāja tieši cīņā. Keita cīnījās ar trīs volfeo. Vienā mirklī tie trīs vilki bija beigti. Sema cīnījās ar vēl diviem volfeo. Dažas vieglas rokas kustības un volfeo gulēja uz zemes nekustīgi. Justs kāvās ar četriem volfeo. Sažņaugtas dūres un volfeo nevarēja vairs paelpot. Iestājās neparasts klusums. Stouns bailēs trīcēja. Atkal tā dīvainā sajūta ka kāds ielien tavā ķermenī, bet Marija šoreiz bija tur pat.
„Stoun. Tu nožēlojamais kretīns.” Izklausījās, ka Marija un Elizabete runāja kopā. Marija pacēla roku un salauza Stouna kāju. Stouns iekliedzās.
„Lūdzu... Elizabet...” viņš mēģināja kaut ko pateikt.
„Tu vēl uzdrošinies lūgt.” Marija salauza otru Stouna kāju. Viņš atkal iekliedzās sāpēs.
„T.. Teilor.. Palīdzi.” Viņš mēģināja izdvest skaņu. Teilors vēl jo projām bija bezsamaņā.
„Tev jānomirst mokošā nāvē!”Marija teica. Viņa izvilka no kabatas dunci un trieca Stounam sirdī. Viņa izvilka dunci un Stouns sāka asiņot. Pēc mirkļa viņš bija miris. Marija juta, ka Elizabetes gars izlido no viņas. Marija un pārējie pieskrēja pie Teilora. Marija notupās blakus un sāka raudāt.
„M..Mazā neraudi..” Teilors klusi teica.
„Teilor!!” Marija bija pārsteigta. Viņa apskāva puisi, bet uzreiz atcerējās, ka viņš ir ievainots.
„Mums vajag viņu dabūt slimnīcā.” Keita teica un pārvērtās par cilvēku.
„Džeims!” Marija iesaucās. Debesīs parādījās milzīgs ērglis. Viņš nolaidās blakus draugiem.
„Es visu palaidu garām?” viņš paskatījās uz Stounu.
„Tu nevari dabūt Teiloru vismaz līdz manām mājām? Un tad Sema mamma līdz slimnīcai.” Marija teica.
„Tad es zvanu mammai.” Sema pārvērtās par cilvēku un pag;aja nostāk no draugu bariņa.
„Tā vienkārši mēs viņu neaizvedīsim.” Keita teica.
„Es no..noturēšos..” Teilors teica.
„Tiešām?” Marija uztraucās.
„J..Jā.” Teilors ar mokām piecālās sēdus.
„Nu labi. Tad palīdziet viņam uzrāpties man mugurā.” Džeims teica.
„A kāds vispār zin ceļu?” Keita jautāja.
„Es zinu, bet tāls tas ir.” Džeims nopūtās.
Marija un Justs palīdzēja piecelties Teiloram.
„Keita, aizej paskaties vai mājā nav marles. Viņš asiņo.” Marija teica un Keita ieskrēja mājā. Viņa izskrēja ar marlēm rokā. Keita apsēja Teilora labo roku un krūšukurvi.
„Man būs labi.”Teilors teica. Viņš uzrāpās Džeimsam mugurā un iekrampējās.
„Neizplēs man visas spalvas.” Džeims smējās.
„Tad mēs sekojam tev.” Marija teica.
Visi pārvērtās par dzīvniekiem un Džeims pacēlās gaisā. Marija, Keita, Sema, Justs un Leo skrēja cik vien ātrivarēja. Kad pienāca nakts, Džeims nolaidās uz zemes, lai atpūstos. Pēc stundas viņi jau atkal bija ceļā. Laiks vilkās lēnāk nekā agrāk.
„Viņam viss būs labi. Viņš būs dzīvs un vesels.” Marija domāja. Viņa paskatījās uz augšu. Debesīs lidoja liels ērglis. Teiloru viņa nevarēja redzēt. Koki nozuda viens aiz otra. Sāka palikt arvien gaišāk un mežs sāka palikt arvien seklāks. Džeims jau lidoja zemāk. Doma, ka viņu var pamanīt cilvēki, nebija topā. Visi cerēja ātrāk aizvest Teiloru uz slimnīcu. Viņi paskrēja garām klintij un Marija pārvērtās par cilvēku. Džeims nolaidās uz zemes. Uz ielas neviena cilvēka nebija. Vienīgi pie Marijas mājas stāvēja mašīna. Blakus mašīnai – Džena.
„Gaiss tīrs!” Marija teica. Visi aizgāja pie Dženas.
„Kā viņam ir?” Džena jautāja.
„Man liekas, ka viņš ir atslēdzies!” Džeims teica un tā arī bija. Dženas kolēģi ielika Teiloru nestuvēs un visi pārvērtās par cilvēkiem. Visi iekāpa mašīnā un lielā ātrumā traucās uz slimnīcu. Viņi iegāja slimnīcā pa aizmugures durvīm, lai neviens nepamanītu.
„Tālāk es jūs nevaru laist. Viņa brūces ir ļoti nopietnas. Viņš ir zaudējis ļoti daudz asiņu. Paldies dievam, Deivids pieteicās par donoru.” Džena ātri stāstīja un aizgāja.
Stundu nosēdējusi, Marija vairs nevarēja izturēt – sēdēt un gaidīt.
„Es.. Man vajag svaigu gaisu..” Marija teica.
„Es iešu tev līdzi.” Keita sacīja.
„Nē, man vajag pabūt vienai. Ja kas tad zvani.” Marija pateica, pagriezās un gāja uz slimnīcas izeju. Viņai bija viena vieta, kur viņa jutās labi. Klints. Viņa bez domāšanas arī devās uz savu iemīļoto vietu. Vēl jo projām ielas bija tukšas, jo bija vēl agrs. Slimnīcā Marija noturējās bez nevienas asaras, bet tagad viņa vienkārši neizturēja. Viņa sāka skriet. Asaras bira kā pupas pār vaigiem. Ātri vien viņa nonāca pie klints. Nokritusi uz ceļiem, viņa aizsedza seju ar plaukstām.
„Tēvu es zaudēju.. Māti zaudēju.. Tagad zaudēšu arī Teiloru?” Marija raudāja.
„Meitiņ, mēs tev vienmēr būsim blakus.” Kāds teica. Marija nobijās, bet atpazinusi balsi, apmetās apkārt un apskāva mammu.
„Tu paveici to. Tu padarīji viesiem vilkiem, un ne tikai vilkiem, arī ērgļiem, leopardiem un tīģeriem, labāku dzīvi.”Elizabete mierināja Mariju.
„Tu esi malacis, Marija.” Marijas tētis teica.
„Bet Teilors?” Marija jautāja.
„Viņam viss būs labi. Viņš dzīvos.” Marijas mamma teica.
„Saulīt, manuprāt tavi draugi uztraucās. Tev laiks doties atpakaļ.” Teica tētis.
„Pagaidi. Vēl pēdējā lieta. Manā istabā, kumodē, pirmajā atvilktnē ir divas aploksnes. Tētis tev atstāja mantojumu. Es to glabāju. Un es zināju, ka pienāks šāds brīdis, tāpēc es tev atstāju visu naudu un māju. Tā tagad pieder tev. Tu vēl neesi pilngadīga, tāpēc tevi pieskatīs Džons. Tas laikam viss. Bet ja vēlies ļoti satikt mūs tikai pasauc.” Teica mamma.
„Labi. Es jūs ļoti mīlu.” Viņa pēdējo reizi apskāva vecākus un Elizabeti un vienā mirklī bija atpakaļ īstajā pasaulē. Viņa skrēja uz slimnīcu ko kājas nes. Atkal asaras pārklāja viņas sārtos vaigus. Ieskrējusi slimnīcā, viņa devās pa taisno uz trešo stāvu, kur bija Teilors.
„Tu atpakaļ?” Keita teica noraizējusies.
„Jā.. Kā..Kā.. Teiloram?” Marija centās dziļi ieelpot.
„Kas tev, tu kaut kur skrēji? Džena neko vēl nav teikusi.” Keita sacīja. Marija apsēdās uz krēsla. Viņa atkal sāka raudāt. Keita apsēdās viņai blakus un centās meiteni nomierināt.
Tas ilgi gaidītais mirklis pienāca. Atvērās durvis un pa tām iznāca Džena un vēl viens dakteris.
„Viss noritēja labi. Pāris nedēļas viņam vajadzēs pagulēt slimnīcā un tad pāris mājās.” Džena stāstīja. Marija asi piecēlās un apskāva Dženu.
„Es atvainojos. Man prieks, ka viss noritēja labi.” Atrāvusies Marija teica.
Trīs nedēļas Marija pavadīja slimnīcā blakus Teiloram. Sākumā viņš īsti nevarēja parunāt, bet ar laiku viņš atguva spēkus. Marijas un Teilora mājas bija izremontējis kaimiņš Džons. Laiks lidoja kā ar spārniem. Teilors atveseļojās. Viņam palika astoņpadsmit un vēlāk arī Marijai. Viņi dzīvoja laimīgi un mierīgi bez Volfeo. Dzīve tagad izrādījās salda. Pēc nepilna gada Marija un Teilors saderinājās. Kāzas un viss pārējais bija brīnišķīgi. Viņi iemitinājās pie Teilora un Marijas māju pārdeva. Ik dienu viņi izbaudīja, kā ir būt vilkiem. Un Marija it īpaši izbaudīja kā ir būt Dideo. Savas īpašās spējas viņai vairs īsti neizdevās izmantot, bet šad un tad viņa sastapa savus vecākus un Elizabeti. Marijas hobijs bija motocikli. Viņa ar Teiloru atvēra motociklu salonu. Katrs rīts viņai pavērās ar smaidu uz lūpām un viņa pati tam nespēja noticēt, ka visam kam viņa ir gājusi cauri, beidzot uzsmaidījusi laime.
Spožie saules stari iespīdēja Marijas acīs. Tie piespieda Marijai celties.
„Labrīt, saulīt.” Istabā ienāca Teilors.
„Labrīt.” Marija nožāvājās.
„Nu izejam svaigā gaisā kā parasti.” Teilors aicināja.
„Nu ja. Tikai es ātri dušā.”Marija paņēma drēbes un iegāja vēsā dušā. Viņa uzvilka sporta bikses un nike maiku. Viņa izgāja no vannas istabas un aizgāja uz viesistabu.
„Ejam?” Marija jautāja.
„Pagaidi.” Teilors teica un piegāja pie Marijas. Teilora rokas aptinās ap Mariju un viņu lūpas saskārās. Marija kaislīgi atbildēja ar skūpstu.
„Tagad ejam.” Teilors iesmējās. Viņi izgāja no mājas.
Marija ieelpoja svaigo gaisu un teica: „Skaisti, ne?”
„Jā, bet tu skaistāka.” Teilors pasmaidīja. Viņi pārvērtās par vilkiem un ieskrēja meža dziļumā. Vējš pūta sejā un viļņoja maigo vilka vilnu. Viss bija kā pasakā. Viņiem piebiedrojās Keita ar Džeimsu un vēlāk arī Sema un Justs. Visi kopā viņi izbaudīja dzīves labāko pusi. Un pašlaik neko citu viņiem nevajadzēja.
BEIGAS
Nu ceru, ka jums patika mans stāsts "Milzu vilks" ^___^ drīz varbūt ielikšu savu otro garadarbu "Caru klusumu", taču tas nav vēl pabeigts, pat nav īsti pusē :D
