local-stats-pixel

Migla 2.102

 45  0

Noparkojusi mašīnu es devos uz biroju. Galva šķita dulla. Es jutos apjukusi. Nē, drīzāk izmisusi.

Iegāju kabinetā un noliku somu uz krēsla malas. Apsēdusies un smagi nopūtusies es ieslēdzu datoru.

"Teilor, kas noticis?" Lija jautāja.

"Man? Man viss ir kārtībā," cik vien bezrūpīgi spēju, sacīju.

"Teilor, man žēl tevis. Tiešām nevēlies man uzticēt savu bēdu?" Lija nepadevās.

"Lija, paldies, bet ar šo problēmu man tiešām jātiek galā pašai."

"Nu labi. Varbūt gribēsi pēc darba iebraukt kādā kafejnīcā?

"Labi."

"Bet ja tev ko vajag..." Lija iesāka.

"Es noteikti tev jautāšu," pabeidzu Lijas sakāmo.

Jutos gandarīta par to, ka beidzot biju pārliecinājusi Liju: ja man ko vajadzēs,jautāšu viņai.

Darba bija daudz, taču es nespēju tam nodoties pilnībā. Jau atkal manu prātu nodarbināja viena persona. Viss par un ap Aleksandru. Varētu pat teikt, ka Aleksandra ir daļa no manas dzīves. Ja uzrodas kāda problēma, tad tā ir saistīta ar šo sievieti. Ak dievs, vai vēl kāds cilvēks var citiem sabojāt dzīvi tā, kā to spēj Aleksandra?!
**

"Teilor," Lija iesāka, kad sēdējām kafejnīcā "Life", "Vai tev ir nelaimīga mīlestība?"

"Nē," nedaudz samulsusi no kolēģes jautājuma.

"Problēmas ģimenē?" Lija turpināja.

"Nē," sacīju un nedaudz iesmējos.

"Tad kāpēc tu visu laiku staigā tik drūma?"

"Lija, tu nesapratīsi."

"Es sapratīšu. Esmu visam izgājusi cauri. Gan zaudējusi tēti, gan mammu. Un nesen vēl neglābjami sastrīdējos ar brāli. Es spēšu tev palīdzēt. Teilor, ļauj man tev palīdzēt," draudzene lūdzās.

"Lija, tā nav tik ikdienišķa problēma. Es pat nezinu, kā lai šo problēmu nosauc.""Tu man neuzticies?"

"Lija, tu nesapratīsi."

Tagad Lija uz mani paskatījās ar skatienu, kas lika man aprauties ar to savu tekstu: "Tu nesapratīsi, Lija".

"Labi, izstāstīšu. Pirms septiņiem gadiem manu dzīvi pamatīgi sabojāja kāda sieviete Aleksandra..."

Ar to pietika, lai Lija pieceltos un aizskrietu prom, piespiedusi plaukstu pie mutes.

***
Es sažmiedzu stūri tik cieši līdz rēgojās mani baltie pirsktu kauliņi. Kāpēc visi pazīst Aleksandru? Viņa laikam pamazām kļūst populāra. Ienīstu! Nobraucu ceļmalā un izkāpu no mašīnas. Man palika slikti. Vēders sarāvās un tad es izvēmos. Man griezās galva. Gar acīm pazibēja ēnām līdzīgi tēli. Es redzēju Aleksandru, Ētanu, Klaudīni un Liju. Vai tās bija tikai manas iedomas? Man radās nelāga priekšnojauta par kaut ko nelāgu. Iesēdos mašīnā un braucu mājup. Es neapstājos ne pie gājēju pārejas, ne pie luksafora. Mans vienīgais mērķis bija nonākt mājās pēc iespējas ātrāk.

Atstājusi mašīnu pie sētas es pa vārtiņiem brāzos iekšā. Mājas durvis bija vaļā. Lēnām iegāju iekšā. Logs lielajā istabā bija izsists, dīvāns apgāzts, plaukti izvandīti. Kāds te kaut ko ir cītīgi meklējis.
"Klaudīn?!" saucu.

Klusums. Saucu vēl. Un atkal šis neierastais klusums.
Es pārmeklēju māju. Visa māja bija burtiski izdemolēta. No Klaudīnes nebija ne vēsts. Es jau sāku krist izmisumā, līdz atradu uz guļamistabas tepiķa zīmīti."Tu mirsi".

Šis rokraksta man likās savādi pazīstams. Tikai viena persona īpaši izceļ patskaņu. Un tā ir Lija.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

emotion 

 2  0 atbildēt