- Celies, Mia! Celies! - mana divpadsmit gadīgā māsa Mila mani modināja.
- Tak, atšujies! - es norūcu.
- Rīt jau uz skolu! Mēs šodien braukim iepirkties! - māsa lēkāja pa manu gultu.
- Ej prom, un ļauj man gulēt! - es uzbrēcu. Māsa izbijās par manu attieksmi, nometa spilvenu un izskrēja no manas istabas. Tikko atvērtājās acīs iespīdēja saules stari, kas apspīdēja manu istabu. Mana istaba bija plaša, bet ''tukša''. Bija plata gulta pie sienas, blakus istabas durvīm. Televizors pretī gultai, skapis, un galds. Es izstaipijos, un sajutu, sava suņa Redža elsošanu. Viņš bija mopsis, šis suns bija mans labākais draugs.
Es palūrēju telefonā, pulkstens bija 9:23 .
- Mia? Tu guli? - izdzirdēju mammas smalko, reizē stingro balsi, aiz manām durvīm. - Nē. - es nokliedzu.
- Tas tev! - mamma man pasniedza mazu kastīti, ienākot istabā.
- Kas tas? - es uzrausos sēdus un paņēmu kastīti.
- Tētis bija ienācis, lika tev to nodot. - mamma apsēdās uz manas gultas un viegli smaidija. Mani vecāki ir šķīrušies jau trīs gadus. Viņiem ir saglabājušās labas attiecības.
- Wooww! - es izbrīnīta iesaucos.
- Skaista, vai ne? - mamma smaidot noteica.
- Jā, brīnišķīga! - es izņēmu no kastītes kaklarotu. Tā bija viegli sārta, un neiedomājami skaista. Tai bija ovāla forma, un saules stari tajā atspīdēja.
- Starp citu, brokastis ir gatavas! - mamma pieliecās, lai noskūpstītu manu pieri. - Labi, tulīt nākšu! - manās asinīs plosijās ovāciju sajūsma, nogurums, un laime. Es sameklēju savu telefonu, un piezvanīju savai labākajai draudzenei Lolai.
- Jā? - Lola drūmi novilka.
- Lola? Kaut kas noticis? - mans labais garstāvoklis pēkšņi pārvērtās melnā mākonī. -
Aj, nē, nekas! - viņa teica. -
Stāsti! - es pavēlošā balsī teicu. -
Mēs ar Šepliju izšķīrāmies! - Lola čukstēja.
- KO? Kāpēc? - izbrīnīta iesaucos.
- Es negribu par to runāt! - Lola iesaucās un pārtrauca sarunu.
Lola ir mana labākā draudzene jau no bērnības. Viņa bija kopā ar Šepliju trīs gadus. Bet es esmu kopā ar Pārkeru. Mēs visi četri esam labākie draugi. Nevarēju iedomāties, kas notiks tālāk...
