Tā kā es būtu gatavs krist par Latviju, tāpēc arī izveidoju šo rakstu. Izbaudiet.
Būs arī otrā daļa ,kur būs stāsts.
Mežabrāļi un partizāni
Mežabrāļi, partizāni vai vienkārši civilie ar ieročiem - tas katram jālemj pašam.
Kas bija šie cilvēki, kas uzdrošinājās pretoties pasaules karu laikos, un pēc tam, kad Latvija bija okupēta? Kādi bija viņu nolūki un mērķi? Kāpēc vispār tādi cilvēki parādījās? Šos un citus jautājumus cilvēki viens otram ir uzdevuši un paši pie sevis prātojuši, kā bija, vai bija un kāds labums bija no viņiem. Atbildēt uz šiem jautājumiem nav tik viegli, bet es pacentīšos šajā darbā atbildēt vismaz uz lielāko daļu no viņiem. Šeit arī varēsiet izlasīt stāstu par partizāniem, ko dabūju dzirdēt no paveca vīra, ko viņš bija izlasījis sava tēva dienasgrāmatā.
Sāksim pēc kārtas - „kas bija šie cilvēki ?” Citi teiks - veci karavīri, vīrieši un zēni, kas meklēja piedzīvojumus vai arī cīnītāji par savu Tēvzemi. Viedokļi dalās, bet viens ir skaidrs, ko noskaidroju un kam arī pats ticu, ka šie cilvēki bija parasti lauku cilvēki gan vīri, gan sievas, pa retam arī kāds kareivis, kuri gribēja un ar visiem spēkiem centās padarīt savu Tēvu zemi brīvu no okupantiem, kuri šeit bija. Viņi bija tādi, kuri savējos nenodeva un labāk mira kopā ar viņiem paši izveidotos bunkuros un meža biezokņos, un nepadevās bez cīņas, jo viņiem bija mērķis par ko cīnīties un par ko mirt.
„Kādi bija viņu mērķi un nolūki?” Mazliet iepriekš palasot var jau nojaust par viņu mērķi - atbrīvot savu Tēvu zemi - tāds bija mērķis. Tomēr bija ne tik svarīgi nolūki, kā piemēram, savas tautas pašapziņas celšana, pretinieku iebiedēšana, palīdzība savējiem un pretinieku varas gāšana.
Partizāni vienmēr uzbrukumos gāja ar pacilātu garu , jo zināja kāpēc viņi to dara un, ka kādreiz viņu mīļota Tēvu zeme būs brīva no citām varām. Viņi dzīvoja katru dienu ar sajūtu, ka kādreiz viņus pieminēs viņu mazbērni un apbrīnos par to ko viņi ir darījuši mūsu labā, stāstīs viņu piedzīvojumus citiem un nebeigs domāt kādas kaujās varētu būt piedalījies vectēvs. Runājot par cīņām partizāni arī pieminēja savus tēvus, kas bija drošsirdīgie Latvijas strēlnieki no kuriem bijās visi gan vācieši, gan krievi. Strēlniekiem tā pat kā partizāniem bija viens mērķis atbrīvot Latviju un ja vajadzēs liet savas asinis par viņu.
„Kāpēc vispār tādi cilvēki parādījās?”- Tāpēc ka viņiem bija apnikusi verdzība, kari, un citas varas, kas viņus kontrolēja un neļāva pastāvēt pašiem pa sevi. Citi vecās paaudzes cilvēki teiks - krievu laiki bija labi laiki, jo citus viņi nepazina un negribēja iepazīt, jo lielai daļai no viņiem bija ieskaidrots, ka PSRS ir spēcīga nācija un, ko jūs latvieši bez mums darīsiet savā mazajā un nenozīmīgajā zemītē, labāk esiet zem „mūsu spārna”, un viss būs labi. Es esmu mazliet novirzījies no tēmas, atvainojos.
Mazs citāts no nesen apskatītas piemiņas vietas partizāniem:
”Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti.
Nebija lemts Toreiz Latvijai zelt.
Tiem pēc kariem. Kas palika dzīvi,
Būs no Jauna Jums Latviju celt.”
Mežabrāļi vispār darbojas visās Baltijas valstīs: Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, un viņi cīnijās pret Padomju varu un viņu noteikumiem gan kara gados, gan pēc tam. Kopumā Latvijā darbojās no 10000 līdz 15000 partizānu un mežabrāļu. Citos avotos pat minēti 40000. Apmēram tika veikti 3000 reidu, ko partizāni veica pret militāro varu, piemēram: iebrukumi munīcijas noliktavās, iebrukumi svarīgās ēkās un uzbrukumi karavīriem. Tika nogalēti 1560 Padomju varas personas un 560 tika veiksmīgi noķertas, un izvaicātas par pretinieku plāniem. Latvijas mežabrāļi bija visaktīvākie šajā periodā un visaktīvākie novadi bija Dundaga, Taurkalne, Lubāna, Aloja un Līvāni. Austrumu reģionos darbojās Igaunijas mežabrāļi un rietumu reģionos Lietuvas mežabrāļi. Par Padomju varas cīņām ar mežabrāļiem tika ļoti daudz rakstīts presē.
