Pēc ilga laiciņa arī 3. daļa ir uzskribelēta.
Jauku lasīšanu...
šoreiz tāds pagarāks gabals.
Melno mapi piespiedusi pie krūtīm lēnām gāju pa garo gaiteni cenzdamās sakopot domas, kamēr cilvēki šaudījās turp un atpakaļ visapkārt man. Es domāju par sevi, par to ko teiks Pūķis. Domāju, ka būtu labi tagad aiziet mājās, atpūsties un apēst kādu kasti saldējuma. Es biju piekususi.
Kājas lēnām vilkās, stiepdamas soļus garus kā koku saknes, likās visapkārt zūd cilvēki, sienas un griesti izplūst..... es pēkšņi kritu. Kaut kur aiz muguras sadzirdēju balsi, kas kaut ko satraukti runāja.
Nākamajā brīdī attapos uz grīdas, sēdus atbalstīta pret krēslu rindām. Cilvēki skatījās uz mani ar neizprotamiem skatieniem, bet es pamanīju tikai vienu skatienu. Spilgti zilās acis urbās manī tieši priekšā sejai, tās bija hipnotizējoši nomierinošas, visi reiboņi pārgāja.
Viņš pasmaidīja un ierunājās:'' Tev viss kārtībā? Es gāju aiz tevis uz tikšanos, kad tu pēkšņi sagrīļojies un kriti, knapi paspēju tevi noķert,'' viņš skaidroja sparīgi žestikulēdams ar rokām,'' ļauj man tev palīdzēt piecelties.'' viņš pabeidza savu sakāmo un negaidīdams atbildi saņēma manu plaukstu un uzvilka stāvus kājās.
Man atkal uznāca reibonis un es sagrīļojos, bet par laimi viņš vēl nebija atlaidis manu roku, tāpēc es noturējos kājās un paliku stāvot.
" Tev viss labi? Varbūt tevi aizvest uz to māsiņu kambari, vai arī kā to vietu sauc?"
Viņš bija pāris centimetru garāks par mani, ar pusgariem, gaiši brūniem matiem un patīkamu sejas formu, ne tādu kā vairumam vīriešu.
" Nē, man jāsteidzas,'' nomurmināju zem deguna,'' uz 307. kabinetu, mani jau gaida, atkal kavēju...Paldies tev!''
" Pols,'' viņš dzīvespriecīgi izaucās.
''Kejendra,'' es atņemu sveicienu un jau pagriezusies grasījos doties uz Dekstera kabineta pusi, kad vīrietis, kas sevi dēvēja par Polu atkal ierunājās.
" Mums taču ir pa ceļam, es arī eju uz 307.'' viņš vienā mirklī attapās.
'' Ja?'' paskatījos uz Polu, kurš vienā solī ar mani jau gāja uz to pašu pusi kurp es, pa ceļam cenzdamies runāt par visu, kas viņam ienāca prātā. Taču es biju pārāk nogurusi un apjukusi, lai vispār kaut ko dzirdētu.
Piegājām pie Dekstera kabineta durvīm, Pols tās atvēra un palaida mani pa priekšu, kā jau tas parasti bija pieņemts. Deksters pie sava darba galda parakstīja kaut kādus dokumentus, pacēlis skatienu un ieraudzījis mūs abus, viņš beidzot ierunājās:'' Kāda negaidīta sagadīšanās, Kejendra, esat ieradsusies gandrīz laikā, tikai ar 10 minūšu nokavēšanos.''
Nodūru saktienu, nezinādama ko teikt un sāku knibināties ap sava telefona podziņām, nevēlējos izsaukt kārtējo uzguni uz sevi. Pēkšņi palīgā nāca Pols.
'' Viņai palika slikti, zaudēja līdzsvaru un pakrita un paģība, es viņai palīdzēju atgūties.'' viņš pabeidza un paskatījās uz mani. Es skatījos viņā, nespēdama saprast, kāpēc viņš mani glābj, viņš man ir pilnīgi svešs, kāpēc viņam tas būtu jādara?
Deksters pārmaiņus skatījās te uz mani, te uz viņu, tad strauji piecēlās un likās apjautis situāciju. Viņa seja atmaiga.
'' Tad jūs jau lakam esat iepazinušies,'' viņš runāja, '' Kejendra, šis ir tavs jaunais palīgs Pols un Pol, šī ir tava vadītāja Kejendra. Ceru ,ka jūs abi sastrādāsieties. Un tagad sagaidīsim vēl vienu cilvēku, kurš mums obligāti jāsagaida.''
Deksters visu savu sakāmo izstāstīja tik ātri, kā jau to viņš parasti mēdza darīt, bet man likās, ka Polam no ši visa nekas nav skaidrs. Mūsos abos jautās neliels apjukums, bet mēs ar to ātri tikām galā, vēlreiz sasveicinājāmies, taču šoreiz jau lietišķi.
Deksters apsēdas atpakaļ savā vietā un aicināja arī mūs apsēsties. Es noliku mapīti un telefonu uz galda un sāku vērot kabinetu. Tajā bija dažas melnbaltās fotogrāfijas, kas mazliet piesaistīja uzmanību, bet visādi citādi kabinetā pārsvarā valdīja papīru kalni, krēsli un dažādu izmēru dokumentu apvāki.
Domāju par savu sastrādāšanos ar Polu, viņš likās diezgan jauks, nevajadzētu būt nekādām problēmām, ja nu vienīgi viņš rītos arī nokavē tāpat kā es.
Pēc brītiņa durvis atvērās un pa tām ienāca starojoša personība, appūtusies dažādu smaržu flakoniņu, slaidās kājas augstpapēžu kurpēs cēli aizstaigāja līdz Dekstera rakstāmgaldam un apstājās mūsu priekšā. Es piecēlos kājās un aplūkoju ienācēju.
Sieviete bija jauna, gariem blondiem matiem un neizsakāmi mirdzošiem baltiem zobiem un garām skropstām. Seja likās pārāk perfekta, lai būtu dabīga. Sajutu sevī kaut ko līdzīgu nicinājumam un nepatikai pret šo jauno cilvēku, man atlika tikai cerēt, ka nekas neatspoguļosies arī manā sejā.
Paskatījos uz Polu, kurš savas emocijas nespēja noslēpt tikpat labi kā es, arī viņam šī sieviete nepatika, savukārt, Dekstera sejā jautās kaut kas līdzīgs apbrīnai un patikai.
" Ļaudis, iepazīstieties, ši ir Olīvija, jūsu jaunā nodaļas vadītāja, jums viņa jāklausa, jo tagad viņa šeit ir galvenā.'' Deksters iesmējās tā, it kā, tas būtu pats par sevi saprotams, ''un tagad kad zināt jaunumus, varat atgriezties pie saviem pienākumiem. Jūs abi varat sākt strādāt jau tagad.''
Viņs paskatījās uz Polu un Olīviju. Olīvija samaidīdama sasveicinājās ar Polu, kurš gan atņēma seveicienu , bet ne ar tik pārliecinšu izteiksmi sejā, kā sasveicinoties ar mani pirmīt.
Manam mēram šodien bija gana, un dusmas draudēja izlauztes laukā par visām varītēm.
" Prieks iepazīties," es nicīgi attraucu, " ceru uz sadarbību, es tagad ķeršos pie darba. Nāc Pol, ja vēlies, mums vairs šeit nav ko darīt!!''
Nemaz negaidījusi viņa un pārējo atbildes, paķēru savu mapi no rakstāmgalda un izteidzos ārā pa durvīm ar trokstni aizcirsdama aiz sevis durvis.
