Ceru, ka patiks un noteikti komentējiet, kas jums patika un, kas būtu jāuzlabo.
Iejoņoju savā istabā, apstājos un centos saprast, no kuras puses skan melodija. Tā likās tik tuvu, bet es to nespēju atrast. Halāts piespiedās man pie kājas un es sajautu savu telefonu. Izvilku to no kabatas, aplūkoju ekrānu, taču numuru neatpazinu, nospiedu pogu un sāku runāt.
'' Jā, lūdzu runājiet!'' uz grīdas ceļos notupusies runāju ar kādu, kura numuru nepazinu.
''Sveika, neatpazini?'' runātājs runāja maigā, piesmakušā balsī.
Mazliet samulsu, jo balsi neatpazinu. Viss likās dīvaini, bet es turpināju:'' Atvainojiet, neatpazīstu gan.''
Klausulē iestājās neilgs klususma bīdis, tad atskanēja tik dārdoši smiekli, ka man nācās atvirzīt telefonu nostāk no galvas, lai nepaliktu kurla.
'' Ak, tas esmu es, Pols! Tiešām mani neatpazini?'' viņš smējās pilnā sparā.
'' Ak kungs, Pol! Kas ar tavu balsi? Un kas tas par numuru, tas nav tavējais.'' izbrīnīta bubināju telefonā.
'' Nu, esmu mazliet saaukstējies un pie tam vēl tikko pamodies, tāpēc tā, un telefonu es biju pazaudējis, tādēļ zvanīju uz centrāli, lai bloķē karti, bet vēlāk es telefonu atradu, taču kļūmes rezultātā karti neizdevās atjaunot. Tāpēc tagad man ir jauna.'' viņš skaidroja. Es varēju saderēt ar jebkuru, ka otrpus telefonam viņš sparīgi žestikulē ar vienu vai pat ar abām rokām. Es iesmējos.
'' Ko smej?'' viņš nopietni atbildēja,'' bija pavisam bīstama situācija, ja nu tu man būtu zvanījusi, bet atbildējis kaut kāds āpsis, ko tu par mani padomātu....ka draudzējos ar galīgiem stulbeņiem.'' Tagad arī viņš smējās.
" Nē, es tā noteikti nepadomātu,'' kā debesīs trallināju pa telefonu,'' es taisni tikko gribēju tev zvanīt.''
'' Jā?'' Pols priecīgs jautāja, '' un ko tu gribēji man piedāvāt?''
'' Gribēju tevi uzaicināt rīt uz pusdienām pie sevis lauku mājās. Vai tu būtu ar mieru atbraukt?'' gaidīju, kad viņš atbildēs, '' un mani vecāki arī piedalīsies,'' saraucu degunu un gaidīju atbildi, bet viņš neatbildēja,'' Pol, viņi ir jauki cilvēki, tev nav par ko uztraukties.''
" Ne jau par to es uztraucos,'' viņš beidzot ierunājās,''es nezinu ko vilkt mugurā, nedz ko dāvināt un pie tam vē,l kādus ziedus pirkt.''
Es pasmaidīju: '' Jebkas ko tu atnesīsi būs labs, neuztraucies par to.''
Tad sekoja vēl pāris jautājumu un atbilžu, un saruna beidzās, istabā ienāca mamma.
'' Nu, kā ir?'' viņa notupās uz ceļiem man līdzās, '' viņš atbrauks?''
'' Jā, viņš atbrauks. Vismaz teica, ka atbrauks.'' smaidīdama skatījos uz mammu.
Mamma pasmaidīja un paskatījās uz logu un iepleta acis, tad ierunājās:'' Kejendra, paskaties cik liels balodis!''
Es paskatījos ārā pa logu, uz ābeles zara sēdēja tiešām milzīgs balodis. Zars zem viņa smaguma bija pamatīgi saliecies un putns viegli šūpojās vējā. Balodis bija balts, ar pelēkām spalvām uz skausta un spārnu galos, varēja būt tik liels kā divas cukura pakas kopā ņemtas. Tiešām milzīgs. Tas skatījās iekšā pa atvērto istabas logu ar savām lilajām tumšajām acīm.
'' Mamm, vai tu atvēri logu?'' es piecēlos un aizvēru to, jo aukstais pavasara rīta gaiss glaudās ap kaklu un rokām un saldēja no vienas vietas.
'' Nē, neatvēru, varbūt tētis atvēra? Tiešām gigantisks balodis. Galvenais, ka nekad pie mums tādi nav bijuši. Tik lieli un skaisti.'' mamma sēdēja uz grīdas un kā maza meitene jūsmoja par putnu.
'' Labi, mamm, tas tiešām ir liels, bet tagad labāk celies un uztaisi tēvam kaut ko ēdamu, savādāk viņš nabaks neko vēl šorīt nav ēdis.'' es apsēdos gultā. Mamma nopūtās, piecēlās un aizgāja burkšķēdama, ka tēvs neesot nekāds mazais bērns, pats varot sev kaut ko sataisīt.
Es apgūlos gultā ar skatu pret logu un domāju par rītdienas pusdienām. Putns tikmēr mani vēroja ne par matu nepakustējies. Šāda vērošana man uzdzina šermuļus. Mēs kādu laiku viens otrā skatījāmies un man jau sāka likties, ka tas smagsvara balodis nemaz nav balodis, bet kaut kas cits, kaut kas pavisam savādāks.
Es piecēlos un paņēmu kamīna pelnu liekšķeri no kamīnpriekšas, uzkāpu uz palodzes un atvēru logu. Putns vēroja manu darbošanos. Izliecos pa logu un kā idiote vicināju liekšķeri censdamās aizgaiņāt balodi, kas man arī izdevās. Putns pacēlās spānos un slaidi aizlidoja uz meža pusi.
Es nopūtos un nokāpu no palodzes, beidzot biju tikusi no uzmācīgā radījuma vaļā.Aizgāju atpakaļ uz gultu un iekritu mīkstajos palagos.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
'' Vai esi drošs?''
" Noteikti,'' balss runāja,'' tā bija viņa, tāda pati kā agrāk. Tā smarža....mmm..... tik kārdinoši!''
'' Kad viņa šeit ieradās?'' kāds jautāja, '' kad tu tiksi pie viņas klāt?''
" Nezinu, viņš neļauj. Pārāk spēcīgs, pārāk sargājošs. Nezinu vai spēšu,'' viņš ieķērās ar rokām koku saknēs, acis tumsā ieplaiksnījās koši zaļas,'' cik....cik man vēl ir laiks?''
'' Laiks tev ir, tikai strādā ātri. Mums viņa jādabū!''
" Ko man darīt?'' kāds atkal jautāja.
" Velns parāvis, dabū viņu, lai arī ko tas mums prasītu!'' garais stāvs mēness gaismā apcirtās un pazuda.
Stāvētājs atlaida koka saknes un paskatījās uz koku galotnēm, kur gaisā varēja dzirdēt tikai izgaistošas spārnu vēdas.
