Kā jau solīju, pacentos un uzrakstīju.
Jauku jums šo vakaru!!!
" Kur tad bijāt?'' svešais stāvēja tieši mums aiz muguras.
Es pagriezos pret viņu un sejā iesitās auksta kanēļa smarža. Viņš smaržoja pēc kanēļa, kas likās nedabiski mākslīga smarža.
'' Nebāz savu degunu kur nevajag!'' Pols atcirta,'' Taisies, ka tiec.''
Viņš iesmējās un pakratīja galvu, tam nokrita kapuce un atklājās melnu sprogainu matu ērkulis, kas pilnība aizsedza seju tā, ka to nemaz nevarēja saskatīt.Tumsā spīdēja tikai viņa zaļās acis.
'' Pieturi muti,'' viņš atrūca.
Pols pievēris acis nogrozīja galvu un pasmaidīja, atvēra acis un iesmējās pilna kaklā. Es skatījos uz Polu, nesaprazdama, kas te tik smieklīgs. Manā priekšnamā stāvēja pavisam svešs vīrietis, kurš jebkurā brīdī varēja izslēgt mūs abus. Visticamāk, ja palikšu dzīva, tad man būs nopietni jāaprunājas ar psihoterapeitu. Pols vēljoprojām locījās smieklos.
'' Izbeidz!'' svešinieks kliedza un piegāja tuvāk Polam,'' Tulīt pat nomierinies!'' bet Pols tikai smējās vēlvairāk.
Kad svešinieks bija piegājis Polam pietiekami tuvu, Pols žigli iztaisnojās trāpot ar pakausi viņam pa žokli. Viņš atkrita atpakaļ sēdus uz grīdas un uz brīdi zaudēja midrību. Es pamanīju savu iespēju un ne brīdi nevilcinādamās, notēmēju uz viņa seju un spēru no visa spēka, trāpīdama pa degunu pilnīgi precīzi. No ta sāka sūkties asinis. kas pilēja uz viņa melnā ametņa un lejā uz grīdas.
Viņš sāpēs iekliedzās un nolamāja mani pie visiem svētajiem, bet es to neņēmu vērā un jau biju notēmējusi uz viņu ar pelnu liekšķeri.
'' Kustēsies,'' brīdinoši ierunājos,'' izšķaidīšu tev galvu.''t
Viņš tikai sēdēja atspiedies pret trepju margām un slaucīja degunu ar mēteļa piedurknēm:'' Man jau teica, ka jūs neesat mazie, bet šitie joki jau ir bērnudārza gājieni.''
Vienā mirklī viņš pielēca kājas, saķēra un piespieda manu galvu sev pie krūtīm ar abam rokam pagriezdams to uz labo pusi.
'' Un, ko tagad teiksi gudriniek? Viens klikšķis un čušs, viņas vairs nebūs.''
Redzēju Polu stāvam man pretī un sakostiem zobiem skatamies notiekošajā. Viņš stāvēja un skatījās man acīs. Tās burtiski kliedza '' piedod'', tad it kā neviļus paskatījās kaut kur svešajam aiz muguras un tulīt atgriezās pie manējām, bet nu acis bija noskaidrojušās un neko citu izņemot dusmas tur neredzēju.
Atskanēja sāpīgs kliedziens un vīrietis, kurš turēja manu galvu ar visu svaru uzkrita man virsū, piespiezdams pilnīgi pie grīdas.Iekunkstējos un man aizsitas elpa no trieciena pret grīdu. Kaut kas ass dūrās mana savainotajā lāpstiņā. Kūņojos un centos izķepuroties, bet neviens nesteidzās man palīgā.
'' Pol?'' es no apakšas runāju,'' tu man rīt palīdzēsi vai kā?''
Nekādas atbildes nebija.
'' Pol?'' es izmisīgi runāju.
Tad man pie auss atskanēja klusi vaidi, saņēmis visus spēkus vīrietis centas piecelties. Vaidēšana klūva aizvien skaļāka, bet tad pret viņa galvu kaut kas atsitās un viņš atkal saļima man virsū. Tulīt pēc sitiena, kāds viņu novēla nost un es atkal varēju normāli ieelpot.
Atvēru acis un ieraudzīju to, ko nemaz nebiju gaidījusi redzēt. Mamma stāvēja ar topašu manu pelnu liekšķeri un atvēzējusies gaidīja, kad varēs zvetēt atkal.
'' Kej, kas te notiek? Kas tas par vīrieti mūsu gaitenī?'' viņa baiļu pilna un izmisusi čukstēja.
'' Nav ne jausmas.'' atbildēju,'' Mamm, kur ir Pols?''
Mamma izvalbītam acīm skatījās manī vēljoprojam nenolaidusi savu''ieroci'': '' Ka- kāds Pols?''
'' Vīrietis mamm, kur ir otrs vīrietis!'' skatījos apkārt un meklēju Polu.
''Es viņam iemaucu uzreiz pēc šitā.'' viņa pamāja ar slotu uz guļošā svešinieka pusi,'' viņš vēl nav atjēdzies.''
Mamma norādīja uz aizdurvi, es pieskrēju klāt:'' Mamm, ak dievs, tu viņu gandrīz nositi.'' taustīju pulsu un, piespiedusi galvu viņa krūtīm, klausījos sirdspukstos, kamēr mamma bāla kā sniegs stāvēja un vēroja notiekošo.
Pēkšņi Pola zilās acis atsprāga plati vaļā, viņš skatījās manī kā izbijies meža zvērs, bet neko neteica, neko nedarīja, tikai skatījās. Pēkšņi viņš saķēra manu galvu un piespieda to sev cieši pie grūtīm,dzirdēju viņa sirdi pukstam tik strauji, ka nekad nebiju dzirdējusi pukstam kādam citam.
'' Paldies Dievam, tu esi dzīva,'' viņš čukstēja,'' ak, kā es biju nobijies, kā es baidījos!''
Viņš pasēdās vairāk sēdus un ievilka mani pavisam sev klēpī un sāka šūpot kā aijājot mazu bērnu miegā, cieši mani apķēris un piespiedis sev. Viņš skupstīja manu pieri, galvu, rokas un vaigus un arvien atkārtoja slavinošos vārdus par to, ka es esmu dzīva. Es jutu, ka man uz vaiga nopil asara, es paskatījos uz augšu un redzēju, ka Pols raud, raud lielas ziloņa asaras un atkārto, ka mīl mani, mīl no visas sirds, esot mīlējis jau toreiz, kad es gaitenī noģību un viņš mani noķēris. Es no aizkustinājuma arī sāku birdināt asaras un atkārtot tospašu viņa izteiktos vārdus.
'' Pol, mums jāceļas, '' raudot čukstēju,'' jāapskata, vai ar tevi viss ir kārtībā. Būtu labi, ja mēs ņemtu manus vecākus līdzi un tulīt pat brauktu projām, šeit nav droši.''
Pols vairs neraudāja un atlaidis mani ļāva piecelties, piecēlāmies mēs abi. Sarkanām acīm palūkojos uz mammu, kura visu šo laiku bija stāvējusi ar paceltu slotu, gatava sist jebkurā bridī. Viņa skatījās man acīs un smaidīja, pār vaigiem tekot lielām asaru upēm.
'' Klausies, mums tagad ātri jāsavāc visas mantas, jāpamodina tētis un jābrauc prom.'' es nobēru savu sakāmo.
Mamma pamāja, raudot atvainojās Polam par negadīkjumu, nometa pelnu liekšķeri un uzmetās augšā pa trepēm, es paliku stāvam un vērojam katastrofu: ''Kas tas tikko bija?'' es pagriezusies pret Polu jautāju.
Vinš pacēla acis berzēdams pakausi atbildēja:'' Tev labāk to nezināt.''
