Piedodiet, mīļie draugi, ka biju tik slinka un neko nerakstīju, bet nu ir klāt arī nākamā daļa 
Jauku lasīšanu un laimīgu Jums visiem Jauno gadu :))))
UUUUNN, šo daļu es veltu burmeseCAT par neatlaidīgu mana stāsta lasīšanu.
Kāds gāja pa garu, tumšu gaiteni. Varēja just, ka tumsa burtiski skalojas ap visu gājēja ķermeni. Gājējs gāja tieši pa vidu, likdams kājas tieši vienu priekšā otrai kā iedams pa garu, neredzamu taisni, un taipat laikā trīcēja kā apšu lapa.
Gaiteņa galā kaut kas nokrita un ar dobju būkšķi iekrita smiltīs uz gaiteņa grīdas. Gājējs apstājās un likās pat neelpoja, lai dzirdētu visu, kas varbūt atradās vai notika preikšā. Jau tā trīcēdams, gājējs nespēja saņemties, lai turpinātu iet, jo visur likās draud briesmas, kas uzglūn no visiem tumšajiem kaktiem. Cilvēks beidzot saņēmās un turpināja iet.
Atkal atskanēja skaņa. Griezīgs ass priekšmets vilkās gar akmeņaino sienu.
" Kas tur ir? Atsaucies!'' gājēs drebēdams kliedza, izspļaudams katru vārdu caur zobiem.
Nesagaidījis atbildi, cilvēks atkal iesaucās:'' atbildi! Kas tu esi?''
Un par lielu izbīli atbilde skanēja tieši deguna priekšā:'' ak, es esmu tikai tava ēna.''
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Visu nakti nevarēju aizmigt. Visur sāpēja, visur sūrstēja, visur koda mammas uzsmērētās ziedes. Gandrīz visa biju apsieta ar apsējiem un nosmērēta ar smiņķiem. Vecāki gribēja mani vest uz slimnīcu, bet es iebildu un tā tas arī palika. Tagad mazliet nožēloju, ka neaizbraucu, jo visur briesmīgi sāpēja.
Lēnām pieslējos gultā sēdus un ievaidējos sajusdama asos dūrienus plecā un ribās, un visās citās vietās. Pasniedzos un ieslēdzu nakstslampiņu, tad lēnām attinu pārsēju uz delnas. Tas bija izmircis cauri sarkans un no ievainojuma vēljoprojām sūcās asinis. Domāju, ka vajadzētu aiziet nomainīt visus apsējus, gultas palagi jau bija pleķaini sarkani.
Piecēlos un gāju lejā uz virtuvi pēc aptieciņas, jutu ka visur ķermenī pulsē asinis. Kāpdama domāju, kāpēc ir tik tumšs, parasti mēness gaisma kaut cik atviegloja iešanu, jo varēja kaut ko redzēt, bet šodien nekā, kā melnā peklē.
Virtuvē dega gaisma un man sametās bail, ka tur mani gaida kārtējais mošķis, kurš grasās man uzklupt no slēpņa. Drošības labad mazliet pastāvēju un paklausījos, vai nevar dzirdēt dīvainas skaņas. Dīvainu skaņu nebija, gāju vien uz priekšu.
Apstājos pie virtuves durvīm un atspiedos ar veselo plecu pret stenderi, pabāzu galvu pa durvju šķirbu.
Mamma sēdēja nedabiskā pozīcijā. Logs bija plaši atvērts, viņa pati sēdēja uz palodzes kājas izkārusi ārā pa logu kaut ko pie sevis runāja.
'' Mamm, ko tu tur dari?'' es stulbi lūrēju viņā.
Viņa pagriezās, pasmaidīja:'' Kejendra, kāpēc tu neguli?''
Nosprauslājos, iztaisnojos un aizgāju apsēsties pie galda uz viena no mammas ozolkoka krēsliem:'' Neesmu maza meitene, kura jāsūta gulēt uzreiz pēc nakts ziņām, un, kurš normāls cilvēks vispār var aizmigt, ja visur viņā ir putna veikti dziļurbumi.''
Mamma iesmējās un ievilka kājas iekšā pa logu( paldies dievam, aiztaisīja kārtīgi ciet) un teicās mani pārsiet, es piekritu. Viņa paņēma no plaukta aptieciņu un sadakterēja mani, tad paziņoja, ka ir nogurusi un ies gulēt. Es paliku virtuvē viena.
Izslēdzu gaismu, jo tumsā jutos labāk, likās, ka nemaz tik ļauni nesāp, turpināju sēdēt un domāt. Biju pavisam aizmirsusi, ka Pols šodien brauc ciemos, neko nebiju sagatavojusi, tikai vēljovairāk izpostīta un saplosīta. Varbūt pat būtu labā, ja viņš nemaz nebrauktu.
Domādama, nemaz nepamanīju, kā aizmigu, atvērusi acis aiz ābeļu kuplajiem zariem saskatīju skaistu, apaļu mēnesi, kurš spīdēja tieši pa logu iekšā.
Pieliecos tuvāk, lai varētu labāk izpētīt krāterus, pēkšņi pamanīju kaut ko neparastu.
Zem ābeles sakustējās tumšs stāvs, es mazliet nodrebēju un plecs asi iesāpējās man pieliecoties vēl tuvāk logam.
Cilvēks pagāja mazliet tālāk no ābeles un kaut ko murmināja. Mans vēders no uztraukuma vai juka prātā. Visiem zināms, ka esmu zaķpastala.
" Deviņi pret septiņi.'' cilvēks zem ābeles ierunājās ta, ka es knapi varēu saklausīt.
'' Septiņi pret pieci.'' atsaucās kāds cits no manas ābeles galotnes.
Es iepletu acis un no bailēm gan drīz vai paģību, tomēr ziņkārība bija lielāka par mani, tāpēc turpināju klausīties.
" Cielava pametusi krātiņu, atkārtoju cielava pametusi krātiņu.''
" Putniņš jādabū būrītī, sapratu.''
No bailēm nezināju kur likties. Visur sāpēja, galvā dunēja, bet es negāju prom. Kas par cielavu? Kas tie abi ir? Ko viņi dara manā dārzā?
Radās doma, ka vajadzētu iet un pateikt visu vezākiem, bet bija bail, ka mani noturēs par galīgi jukušu, ievainojumu dēļ, jo tie izrādīsies pazīstami cilvēki. Bet, pie velna, ko pazīstami cilvēki dara naktas laikā, citu dārzos kašājas pa zemi? Piespiedos pie sienas blakus logam, lai dzirdētu visu, ko šie runāja, plecs iesmeldzās un ies piespiedu plaukstu pie mutes, lai nevaidētu.
" Vai viņa vēljoprojām ir mājā?" viens runāja un viņa zaļās acis tumsā spīdēja kā jāntārpiņi.
" Vajadzētu būt, nekur viņa neaizmuks?'' atbildēja cita balss.
Tad viņi pa kārtai lūkojās visos logos pēc kārtas.
'' Esi doršs? Es viņu neredzu.'' pēc brītiņa viens atkal runāja.
'' Kā nu ne. Redz kur viņa stāv pie loga!''
Es no bailēm iekodu rokā un sāku raudāt. Asarām birstot es noslīdēju gar sienu uz grīdas un nometos četrāpus, sāku rāpot uz kaut kurieni, pati nezinādama kurp.
Pilnīgā tumsā kā akla, šnukstēdama, taustījos pa grīdu cenzdamās izturēties klusi, lai neviena nepamanīta paslēptos, kad ar galvu kaut kur atdūros. Biju jau tik satrūkusies no tiem nezināmajiem ārā, ka iekliedzos. Bet tās izsrādījās tikai trepes.
Tajā pat brīdī augšā saplīsa stikli un kāds ielīda mājā. Logs. Es iekliedzos spalgi un momentā biju kājās. Atradusi trepju malu palīdu zem tām un atvēru kambara durvis. Sejā iesitas vecs gaiss. Klusītēm palīdu garām slotām, pagrūdu spaini un pacēlu grīdas lūku, ceļš uz pagrabu.
Pa šaurajām koka trepītēm lēnām kāpu, skaitīdama pakāpienus un nekāpdama uz tiem, kas čīkstēja, nezinātājs nebūtu te ticis garām, tāpēc biju droša, ka esmu te kāpusi pirmā un pēdējā. Kaut kā beidzot tiku lejā.
Nonāpkusi pagrabā, jutu sev uzgulstam veca pelējuma smaku un kādu roku uz manas mutes.
