Mans orģinālais stāsts..
Komentāros kritika un labi vārdi.. Ceru patiks un būs vērts turpināt! :)
Watching you sleep for so long, Knowing I can’t turn the rain into sun any more I’ve given you all that I have, Now I stand here, too scared to hold your hand
Prologs- Mēness noslēpumi..
Bija pagājusi jau vairāk kā stunda... Es joprojām sēdēju uz akmens un lūkojos mēnesī. Tevis joprojām šeit nebija un es sapratu, ka nav vērts.
''Sāra!''
Es lūkojos mēnesī un nepievērsu Keilam uzmanību. Jā, es biju noskaitusies, jo tas vairs nevarēja turpināties...
''Sāra, piedod!'' Keils uzstājīgi bilda un es atskatījos...
Keila maigie spārni noglāstīja manu vaigu un viņš pienāca pavisam tuvu... Es piecēlos kājās, bet nelūkojos uz Keilu.. Mani vilināja mēness un mana būtība.. Es negribēju atšķirties es gribēju būt tieši tāda kā viņš.. Gribēju atkal būt es, bet tas viens skūpsts man laupīja visu..
''Sāra,'' Keils bija pienācis man klāt un viņa rokas pieskārās manai mugurai ''man tev kas jāsaka!''
Es pacēlu labo roku un pastiepu rādītājpierkstu pret zvaigžņotajām debesīm un norādīju uz krītošu zvaigzni: '' Vai zini ko es iedomājos? Ik reizi šādos vakaros? Es vēlos būt es.. Atkal brīva un bez važām... Vēlos, kaut starp mums viss būtu savādāk.''
''Tas ir stulbi, vēlēties kaut ko... Kaut ko, pat ja zini, ka nekad nekas nemainīsies.'' Keils atkāpās un viņa spārni pacēlās augstu pret debesīm. Viņš gatavojās doties prom...
''Pat ja tā es ticu, jo tomēr šīs zvaigznes, mēness un šis koks...'' mana balss aizlūza: ''Lai kā arī būtu tu nesapratīsi...''
''Bet es vēlos saprast!''
'' Keil, pirms 100 gadiem es šeit stāvēju un iemīlēju šo mēnesi, bet tagad es esmu šeit un saprotu, ka nebūs manis un tevis.. Nebūs laimīgi beigu..'' es pagriezos pret Keilu. Viņš pavisam noteikti zināja par ko ir runa. Neko neteicis viņš pacēlās spārnos un atkal atstāja mani vienu.
Pār maniem vaigiem ritēja asaras, ko drīz vien aizskaloja asinis... Manas rokas bija traipītas ar asinīm, ar Keila asinīm.. Tikai tagad es atgriezos realitātē.. Atkal aizklīstot un atgriežoties no tās liktenīgās sarunas.. Mēsess bija iekrāsojis debesis nedaudz asiņainā krāsā. Es sēdēju blakus Keila līķim līdz brīdim, kad pār debesīm atkal laidās krītoša zvaigzne... Es pielēcu kājās un izslēju savus spārnus... Mēness gaismā tie izskatījās tumši, pavisam tumši... Es vairs nevēlējos, kaut gan vēlējos.. Nevēlējos, jo Keilam tas šķita stulbi... pavisam vienkārši- dzīvot vai mirt.. Brīnumu nav.
dievinu:*
