local-stats-pixel fb-conv-api

Mēness asaru pērle. 9. nodaļa4

Sveikiņi!

Šodien baigi gribējās rakstīt, tāpēc klāt arī nākošā daļa.

Atvainojos par kļūdām!:)

Ceru, ka patiks...

Kad es biju galā Meklija jau mani gaidīja. Viņa man pamāja ar roku, kas nozīmēja, lai nākot šurp.

“Es kavēju?” nedroši jautāju.

“Nē.” meitene atbildēja. “Mūsējie gribēja tevi redzēt.”

“Tavējie? Jūs esat vairāki.” es jautāju.

“Mēs esam vairāki.” meitene izlaboja. “Tu esi ievīta šinī maģijā tāpēc arī uzreiz esi pieskaitāma pie manējiem. ”

“Un tas viss tikai dēļ tā, ka man bija tevi jāatbrīvo.” nomurmināju. Meitene paraustīja plecus un teica:

“Nedomāju viss, ka tikai dēļ tā. Vecie izskatījās dīvaini.” es neteicu neko, man nebija ko teikt. Tad mēs gājām klusēdamas pa kādu mežu.

“Klau, tas zēns, Bleko, kas īsti viņš ir?” es jautāju. “Tu esi Mēness bērns, to es zinu.”

“Viņš ir viens no tiem, kuri nav bijuši parasti cilvēki un tādēļ viņam nācās iedzīvoties šeit.” meitene paskaidroja.

“Tātad tu gribi teikt, ka šeit ir arī parasti cilvēki?” es biju tiešām izbrīnīta.

“Nu jā, aptuveni.” viņa novilka ”Piemēram es biju parasta mitene tāda kāda esmu tikai bez spējām, taču mani izraudzīja kaut kam īpašam. Es neatceros, kas notika tikai atceros, ka jau ļoti sen vairs neesmu parasta. Vismaz septiņus gadus.”

“Un cik tev ir gadu?” es paintresējos.

“Trīspadsmit.” viņa atbildēja “Un tev?”

“12” mēs bijām nonākušas tādā vietā, kur pulcējās daudz ļaužu. Vienu es pazinu.

“Tā tur.” Meklija norādija uz upi “Ir mūsu spēks – Mēness upe.” es pamāju ar galvu un atskanēja dīvaina skaņa. Visi apkusa un daudzi devās prom. Palika tikai trīs vīri, es un Meklija. Viens no vīriem ieskatās man acīs un es apreibstu tad viņš paskatās uz pārējiem un jautā:

“Kā gan, lai mēs atlīdzinam viņai par darbu?” visi klusē, bet man izskatās, ka viņi to dara speciāli.

“Ko viņa pati vēlas?” kāds cits vīrs jautā un paskatās uz mani. Es nepēju neko pateikt un izmocu vienu vienīgu:

“Es nezinu.” visi trīs saskatās un tad viens, kurš laikam ir galvanais atkal ierunājas:

“Nu labi tad vispirms atdosim Meklijai viņas spējas un tad mums jāpieņem lēmums.” es aizvēru acis un iekodu lūpā. Tūlīt pienāks tas brīdis, kad es atkal kļūšu par parastu meiteni un viss būs labi. Tā tam vajadzētu būt. Vīrs bija pienācis man klāt un kaut ko bubināja, bet manas acis joprojām bija aizvērtas. Tad manā galvā atskanēja brakšķis, acis iesāpējās un es atcerējos vēl vienu reizi, lad man bija šādas pašas sajūtas. Tās bija tad kad mamma man paziņoja, ka pārvācamies. Tad es sēdēju gultā iekodusi sev lūpā un aizvērtām acīm un tad pār maniem vaigiem lija melnas asaras. Arī tad atskanēja krakšķis, sāpes acīs un kluss apslāpēts kliedziens. Šoreiz tas bija skaļš un nāca no manas mutes. Es uzdrošinājos atvērt acis un ieraudzīju, ka atrodos debesīs, bet mani turēja bālgans aplis. Ar acs kaktiņu redzēju, ka zemē sarāvusies čokurā guļ Meklija. Arī man tā bija, kad es saņēmu savas spējas, taču iespējams meitenei šī bija otrā reize. Es vēlreiz aizvēru acis, tomēr pati nesapratu kāpēc. Tad es atsitos, cik noprat es nokritu zemē, jo es sajutu zāles smaržu. Es atvēru acis un piecēlos kājās.

“Esi gan tu stiprāka nekā domāju.” vīrs noteica un no viņa rokām izšāvās zaļš stars tas ielīda mmanī iekšā un tad aizlidoja atpakaļ. Tatad ar šo gājienu viņš bija panācis, ka man vairs nesāp ne galva, ne kāja, ne roka. Tad kājās lēnām piecēlās Meklija un paskatījās uz mani. Arī viņa saņēma vīra dziedinātāju. Es paskatījos uz meiteni uz viņas acīm. Tās bija dzeltenīgas un es zināju ko tas nozīmē, tāpēc viegli pasmaidīju.

“Jaojol, ko mēs darīsim?” vaicāja cits vīrs paskatīdamies uz galvano.

“To pateiks Mēness Meklija.” galvanais atbildēja paskatīdamies uz meiteni, arī es uz viņu paskatījos un sapratu, ka meitene ir vairāk nekā izbrīnīta. Tad viņa pacēla acis uz augšu un , laikam, iegrima domās. Pēc brīža viņa sacīja:

“Opihonokoliso peb.” šoreiz es biju izbrīnīta, jo šo valodu es nesapratu. Visi trīs saskatījās un dad Jaojols – galvanais no visiem trim lēnām pamāja ar galvu. Otrs, kuru es arī biju dzirdējusi runājam paskatījās uz knapi manāmo mēnesi un kaut ko nomurmināja. Tad viņš pastiepa rokas uz priekšu un viņa abās saujās parādījās liela, balta bumba. Tā izskatījās pēc tās pašas pērles ar kuru kopā es iznīcināju Herongohu, taču uz tās bija zibens.

“Tas ir pats lielākais, ko mēness ir spējīgs sniegt tautai.” Meklija bija pienākusi man klāt un klusi teica.

“Bet es gribēju palikt parasts cilvēks.” mazliet vīlusies paskaidroju.

“Tu tā vai tā nebūtu palikusi parasts cilvēks.” viņa sacīja. “Tev mūžam ir un paliks varones spēks. Tu esi spēcīgāka par mani, jo tev ir...Prāts tu spēj domāt ar savu galvu, bet mums nav sava prāta. To vada mēness kalpi, mūsu spējas, taču nebaidies. Pat pērle ir nespējīgi atņemt tev prātu.Tas ir gudrības simbols un simbols, kuru izzināt ir spējīgi tikai domājošie.” es gribēju ko teikt, taču meitene aizskrēja un mani acu plakstiņi aizvērās. Tad es sajutu sāpes savā galvā, kuras pazuda tik pat ātri cik parādījās. Un es atvēru acis. Tagad man bija tikai viens jautājums – Ko es spēju tagad?

20 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

nakamo!!!

2 0 atbildēt

Gribu nākošo daļu!

2 0 atbildēt