Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu ieteikumus un kritiku.
Ceru, ka patiks...
Nopētu katru klasesbiedru un tad ieraugu Helēnas satraukto seju un viņas labākās draudzenes kuras neļauj viņai iet. Dodos tieši meiteņu virzienā.
“Tur.” Helēna satraukti ar pirtkstu norāda uz mazu zombiju. “Tur...Tas ir mans b-brālis.”
“Flik.” uzsaucu un mazasis zombijs paskatās uz mani. Eju puiša virzienā, kurš mani satraukti vēro.
“Jauniņo bars klāt?” jautāju un viņš pamāj ar galvu. Atskan spalgs kliedziens un mēs abi atskatāmies. Viena jauno zombiju meitene jau ir kritusi.
“Filip!” atskan sauciens un es uzmetu Helēnas brālim skatienu, kas nozīmē palikt. Pašapzinīgā zēna sejas izteiksme izkūp gaisā un paliek tikai neizpratne.
“Bet mums mācija...” viņš iesāk, taču es neļauju viņam pabeigt.
“Es zinu, ko jums mācīja.” rūpju pilnā balsī saku un uzlieku roku uz mazā zēna pleca. “Taču viss mainās un vai tu domā nogalināt savu māsu?”
“Mums lika nevienu nešķirot.” Filips taisnojas.
“Diemžēl tas neatciecas uz šo cīņu.” saku un pieceļos kājās. Pametu skatienu visapkārt, lai redzētu vai viss ir normas robežās.
“VAI KĀDS MAN KO PRASĪJA?” izkliedzu jautājumu, kad saprotu, ka drīz Simonai un visiem pārējiem ir mazas izredzes uzvarēt. Tad zombiji pievēršas man. Daži zombiji sarauc uzacis un nopēta mani. Zombiji sāk pulcēties bariņā, taču viņiem nepievienojas Alise, kura vairs nav zombijs un Filips. Filips stāv kā miets ar acs kaktiņiem uzmetot skatienu te savai māsai, te Alisei.
“Ej.” iečukstu zēnam ausī, taču viņš joprojām paliek stāvam nekustīgs. Atskan būkšņis un zombiji, kuri atradās bariņā izgaist. Sakoncentrējos un pārvēršos atpakaļ par cilvēku, bet tā var izdarīt tikai stiprie zombiji.
“Es negrbu būt viens no jums.” zēns saka un lūdzoši ieskatās manās acīs. Nopūšos un iedodu viņam savu roku. Drīz vien Filips jau atkal ir viņš pats un puisis metas skrējienā pie savas māsas Helēnas. Meitene apkampj savu piecus gadus veco brāli un uzsmaida man. Dodos pie Simonas un Deiva, kuri satraukti elso. Abi uzmet īsu skatienu man un tad Simona pieslejas kājās.
“Kā mēs visu paskaidrosim?” viņa jautā nopētot vai visi klasesbiedri vēl ir dzīvi. Sargi atgūstas un divi aiziet klasesbiedru jeb parasto cilvēku virzienā, bet viens nāk pie mums- neparastajiem ar neizpratnes pilnu skatienu un gaidīdams paskaidrojumu.
“Mums būtu jāuztraucas kā mēs paskaidrosim vecākiem, bet ne skolai.” saku un Alise piekrītoši pamāj ar galvu. Sargs nu jau ir klāt un kritiski nopēta visus zvērus. Tad viņš skaļi noklepojas un jautā:
“Es tā saprotu, ka jūs sapratāt, kas šeit nesen notika.” Alise atmet vienu neārtīgu matušķipsnu un es papurinu galvu.
“Mēs nojaušam.” tikko dzirdami manu atbildi papildina draudzene. Sargs nu jau neticīgi paskatās uz mums un zālē ienāk daži skolotāji to starp arī skolas direktore.
“Mēs iesim.” Deivs klusi saka un uzmet īsu skatienu savējiem.
“Nē.” Simona saka un satver zēnu aiz rokas. Jautājoši viņu uzlūkoju, taču atbildi es gaidu veltīgi tā pat kā visi pārējie. Draudzene palaiž vaļa zēna roku, taču viņš paliek stāvam. Arī skolotāju bars izšķiras un dažas nāk mūsu virzienā, bet dažas virzienā pie diviem sargiem un klasesbiedriem.Viņas arī nāk šurpu ar neizpratnes pilnu skatienu un vēl dīvaināk uzlūko manu, Alises un Simonas draugu pulku, kur daži jau nepacietīgi mīņājas uz vietas un nevar sagaidīt, kad Deivs beidzot teiks, ka var iet.
“Ardo un Flikses paliek pārējie var iet.” zēns beidzot saka un skolotāju sejasizteiksme paliek vēl dīvaināka, kad puse mūsu draugu vienkārši pazūd atstājot aiz sevis sudraboti pelēkus puteklīšus, bet tas jau nav pats trakākais. Ir pienācis laiks kaut ko atbildēt uz entajiem jautājumiem...
