Sveiki!
Te arī nākošā daļiņa manam darbam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Satraukums mani mocīja. Es tūlīt būšu mājās. Vispār jau kādas piecas minūtes es stāvu pie mājas durvīm un man ir bail, kaut vai vienkārši ieet mājā vai piespiest zvana pogu. Man ir bail ieet pašas
mājā! Es beidzot sņēmos un piespiedu zvaa pogu, pirms paspēju pārdomāt. Es gribēju bēgt, taču durvis atvērās un mammas satraukuma pilnā seja, tagad bija izbrīna pildīta.
“Simona?” viņa jautāja un es saskatīju asaras mammas acīs. Es biju palikusi mēma un tikai stāvējuun raudzījos mammā. Tad viņa mani apskāva. Ciešāk kā nekad un kautko teica, taču ko es īsti nesapratu. Beidzot mamma mani atbrīvoja un mēs iegājām iekšā mājā. Es biju nogurusi, taču netaisījos doties gulēt, vismaz ne tagad.
Pēc divām stundām, kuru laikā notika kārtīga pratināšana, es beidzot drīkstēju iet uz savu istabu. Mamma aizbrauca uz veikalu, taču viņa negribēja, lai es palieku viena mājās. Beidzot man izdevās mammai apsolīt, ka nesperšu ne soli ārā no mājas. Es apsēdos pie datora un uzliku dziesmas. Es varēju priecāties! Es tagad biju es pati un ar maģiju mani saista tikai atmiņas, Meklija un Deivs. Es beidzot varēju būt brīva. Nesatraukties, ka mau prātu pa pusei kāds kontrolē. Neuztraukties, ka tikai neizdaru, ko tādu, ko nevajadzēja. Es tagad esmu cilvēks un tas mani priecēja.
“Es esmu cilvēks!” es sev domās atkārtoju un jutos, kā mazs bērns, kurš dabūjis jaunu rotaļlietu. Beizot man izvevās novaldīties un mājās atbrauca mamma. Es lēnā solī devos lejā pa trepēm. Ieraugot mani mamma atkal atplauka un es sapratu, ka kādu laiku tā vienkārši būs. Mamma mani uzaicināja apsēsties pie galda, jo viņai bija, kas sakāms, tikai bija jāatrod pareizie vārdi.
“Vakar te bija ienācis ēmm...kaut kāds Deivs un viņš man izstāstīja par tevi.” es nopūtos, smagi nopūtos. Es aivēru acis un tad klusi jautāju :
“Un tagad tu gaidi paskaidrojumus, ja tad varu pateikt, ka tagad es esmu parasts cilvēks, gluži parasts.” memma neko neteica viņa apstrādāja informāciju un tad atkla uzlūkoja mani:
“Bet kādēļ tu man to nepateici iepriekš?” viņa jautāja.
“Es baidījos. ” atbildēju.
“Un kas īsti ir ar to Deivu? Kas viņš ir?” mamma nelikās mierā.
“Emm...Viņš...Ko tieši tu gribi zināt?” es jautāju.
“Piemēram, kas ir viņa vecāki.” mamma ieminējās un es dziļi nopūtos
“Viņam...Nav vecāku. Tas ir...ahh.” man bija grūti atrast vārdus, taču es mammai pastāstīju visu ko zināju par viņu un par Mekliju. Man bija grūti rast vārdus ar kuriem mammai izskaidrot situāciju, jo mamma jau nevarēja saprast, ko tādu, kur man pietiktu tikai ar pusvārdu.
Sestdiena un svētdiena pagāja ļoti ātri. Tagad bija pirmdiena un jau parīt bija pirmais septembris. Mamma man bija aizliegusi iziet no mājas pagalm. Gandrīz kā mājas arests, taču es tur neko nevarēju padarīt. Man bija jāsēž kā bekai mājās un patreiz, lai nosistu garlaicīgumu es stāvēju pie drēbju kaudzes un kārtējo reizi teicu, ka man nav ko vilkt. Tas bija palicis par mazu, tas pēkšņi par lielu, tas bija nesmuks, tas negāja kopā ar kaut ko citu. Kāds piezvanīja pie durvīm. Es ātri devos lejā pa kāpnēmun durvīs stāvēja Meklija.
“Sveika.” es viņu sveicināju “Nāc iekšā.”
“Čau. ” un tikai tagad es atcerējos, ka mums bija sarunāts, ka viņa šodien varēs nākt pie manis. Mēs devāmies uz manu istabu.
“Atvaino, par nekārtību.” es teicu “Vienkārši tieši trāpiji uz to laiku, kad meklēju ko vilkt. Kā nekā parīt atsāksies skola.” meitene dziļi nopūtās un žēli teica :
“Būtu forši, ja arī es varētu iet skolā.” es pamāju ar galvu un mēs iegājām manā istabā. Tagad bija jāpaiet laikam, kamēr viņa to apskatīs. Meitene pamanīja balkona durvis un jautāja :
“Tā ir rezerves izeja?” es pasmaidīju.
“Kādreiz, jā mana rezerves izeja, kad devos glābt tevi.” es sacīju “Taču vispārībā tas ir balkons, no kura paveras skats uz apkārtni.”
“Oho.” meitene sajūsminājās. “Man laikam tad naktī tur būtu jājierīko guļvieta.” es neteicu neko. Man nebija ko teikt. Es tikai smaidīju.
Pēc kādām trim jautri pavadītām stundām Meklija aizgāja un pavisam drīz atskanēja blīkšķis un spalgs meitenes kliedziens...
