Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu kritiku un ieteikumus.
Ceru, ka patiks....
Skolotāja skaidro jauno tēmu, taču es ik pa laikam uzmetu skatienu Simonai un cenšos noprast ko tik smieklīgu skolotāja viņā atradusi. Nolemju pustdienu starpbrīdī ar Simonu parunāt, taču pat pēc nogurdinošjām stundām man tas neizdodas, jo meitene ātrā solī aiziet. Velkos mājās un cenšos sev ieskaidrot, ka Simona nav nekas cits kā vien uzmācīga klasesbiedrene. Pēkšņi man aiz muguras atskan sprādziens dzeltenai gaismai pavīstot. Pat neskatoties metos skrējienā uz mājām. Tikai iekšā mājā sajūtos drošībā, taču saprotu, ka kaut kas nav tā kā parasti. Dodos uz savu istabu un apsēžos uz grīdas.
“Kas bija tas?” es sev pati jautāju un manas acis man negribīgi aizveras. Man gar acīm sāk zibēt aina no, kuras man ir bail. Redzu lielus zvērus, kas cīnās pret vēl trakākiem briesmoņiem. Tad es ieraugu meitenes stāvu, kuru es pazīstu pārāk labi. Acis kā pogas atsprāgst vaļā. Tā taču nevar būt Simona! Tad man garām skrien milijoniem atmiņu un tās apstājas pie vārdiem, kas veltīti mammai :
“Piedod man par visu.”
Beidzot es saprotu, ko nozīmē Simonas vārdi par kuriem es tik ilgi prātoju. Man ir dota otra iespēja dzīvot, tikai kā? Uz šo jautājumu man atbildes nav. Es pieceļos kājās un palūkojos ārā pa logu.
“Lai arī kādā veidā, bet man deva iespēju dzīvot nevis ālēties.” pašapzinīgi saku “Un man tas ir jāizmanto.” ļauju vēl vienam atmiņu vilnim pārplūst pār mani un tagad man atkal jābūt man. Es esmu biju un būšu tā Denīze, kādu visi mani pazina manā īstajā dzīvē. Saprotu, ka pulciņos pieteikties nesanāks, bet vismaz atgūt centību, to gan es varu. Izņemu no somas matemātiku un ķeros klāt pie uzdevumu izpildīšanas. Vismaz divas stundas ieliku mājasdarbu pildīšanā, ko nekad agrāk nebūtu darījusi, taču man jābūt man, nevis kādam citam.
“Vakariņās.” atskan mammas sauciens un es dodos uz virtuvi. Uz galda stāv bļoda ar frī kartupeļiem.
“Kā gāja skolā?” kā jau katru reizi mamma jautā.
“Normāli.” atbildu, taču zinu, ka rīt varēšu teikt `labi.`Mamma vairāk neko nejautā un es ķeros pie vakariņām. Pamanu mammas dīvaino, pētošo skatienu un saprotu, ka viņa ir pamanījusi izmaiņas manī. Pati jau es arī brīnos par savu gribasspēku, taču tam man ir iemesls.
“Es aiziešu pastaigāties.” saku mammai, lai gan es neliku sev tā runāt. Mamma pamāj ar galvu un es izeju no mājas. Kājas šķiet skrien pašas no sevis un es vairs tās nespēju kontrolēt. Nepamanu, ka skrienu nežēlīgi ātri un atjēdzos tikai tad, kad atrodos vietā, kur kaut kad esmu bijusi. Šī taču ir tā pilsēta, kur vēl nesen dzīvoja Simona. Tad es ieraugu Alisi,to Alisi, kuru es biju redzējusi tikai vienu reizi. Šī meitene nepārprotami līdzinās dīvainam zvēram. Izdirdu rūcienu te pat netālu un ieraugu dīvainu zvēru. Alise uzmet viņam vieglprātīgu skatienu un pārvēšas par līdzīgu zvēru kā tas tur. Abi nikni ierūcas un metās cīņā, bet es pa to laiku cenšos kļūt par zombiju, taču tas man neizdodas. Dusmas manī uzvirmo un abi zvēri iekaucas. Viņiem trāpijusi tā pati zibens strēle, kura gandrīz trāpīja man. Apmetos rinķī, lai kādu ieraudzītu. Pamanu, ka abi zvēri kaut ko meklē un tad viņi ierauga mani. Otrs zvērs viegliem soļiem dodas uz manu pusi un tad pārvēršas.
“Mācies apgūt spējas?” puisis nostājies man blakus jautā un es neizpratnes pilnā skatienā palūkojos uz viņu.
“Deivs.” zēns saka. “Un tu esi Denīze?” šķiet esmu palikusi bez balss, tāpēc vienkārši pamāju ar galvu. Alise jau atkal ir pārvērtusies par cilvēku un arī pietuvojas mums.
“Vai tad pērle nepiederēja Simonai?” viņa vaicā.
“Piederēja, taču viņa...” Deivs nepaspēj atbildēt, jo es viņu pārtraucu.
“Pagaidi.” saku un uzlūkoju Alisi. “Kas ir pērle?” tagad mutes atveras gan Alisei, gan Deivam.
“Tu neatceries?” zēns izmoka jautājumu.
“Nē.” atbildu.
“Pērle. ” Alise dziļi ieelpo. “Pērle, tā ir...” diemžēl meitene nespēj pateikt savu sakāmo, jo viņu pārtrauc balss man aiz muguras.
“Nav jēgas viņai stāstīt.” Simona paziņo “Es kļūdījos. Denīze nav nepieciešama pērle un otra dzīve.”
