Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam un sorry, ka bija tik ilgi jāgaida, jo vienkārši nesanāca ielikt.
Atvainojos par kļūdām!:))
Gaidu jūsu ieteikumus un kritiku.
Ceru, ka patiks...
Gandrīz bez elpas apstājos pie cilvēku pasaules un Mēness zemes robežas. Paskatos atpakaļ, lai pārliecinātos, ka neviens mani neredz un ar graciozu lēcienu piezemējos kādā sniega kupenā nu jau Mēness zemē. Satraukti paskatos apkārt uz izdzirdu dažus apslāpētus kliedzienus. Skrienu uz to pusi, no kuras nāca kliedzieni un balsis. Tad ieraugu mazu meitenīti, kuru ielenkusi vesala zvēru komanda. Nopētu zvērus un saprotu, ka tie ir cietumnieki – izbēgušie. Izbēgušo vadonis ierūcas un pērējie metas virsū meitenītei, taču viņus aptur zibens.
“Nekā nebija!” es nokliedzos un zvēri nikni paskatās manā virzienā un ieraugut manās rokās dzeltenas gaismiņas, daži pieplok pie zemes. Tātad viņi jau ar šo ir saskārušies un esmu pārliecināta, ka Simona ar zibeni viņus iepazīstināja, kamēr es vēl biju zombijs. Dodos meitenītes virzienā, kas bailīgi skatās apkārt un nesaprot, no kā vairāk baidīties, manis vai zvēriem.
“Ar mani tu esi drošībā.” saku. “Kā tevi sauc? Un kā tu šeit gadījies?” meitenīte īsti nevar izškirties stāstīt kaut ko man vai tomēr labāk nē, taču šķiet mans jautājošais skatiens pārliecina viņu pieņemt īstu lēmumu.
“Kima.” meitenīte atbild un es pasmaidu. “Es nezinu. Es biju izgājusi ārā. Mēs dzīvojam laukos un tad nez no kurienes uzradās kaut kāds nikns suns. Varbūt tas bija vilks, nezinu. Bet es bēgu un skrēju pati nezinu, kur. Tad es izskrēju cauri dīvainam mežam, nonācu šeit un tad mani ielenca viņi.” Kima nedaudz nedroši norāda izbēgušo zvēru virzienā un es tikmēr domās izsaucu Simonu, Mekliju, Alisi un Deivu. Nepaspēj paiet pat daži mirkļi, kad Meklija un Deivs jau ir klāt. Deivs apsolas parūpēties par zvēriem. Arī Simona un Alise ilgi nav jāgaida. Abas meitenes nolemj palīdzēt Deivam, jo tie tomēr ir spēcīgāki un viņu ir vairāk.
“Tātad, Kim.” Meklija mierīgi uzrunā meiteni. “Kā tu juties, kad izskrēji laukā no meža? Tu juties bailīga, pašpārliecināta, spēcīga vai kā?” Saprotu, ka Kima prātā apstrādā informāciju.
“Kad es izskrēju no meža es gribēju, kaut šis būtu sapnis.” meitenīte klusi saka un Meklija cieši sakniebj lūpas. Viņas sejā ir nolasāms neapslēpts prieks.
“Un cik tev ir gadu?” Meklij turpina nopratināšanu un pēc Kimas atbildes`man ir seši gadi.` arī man baidzot pielec, kāpēc Meklija tik ļoti priecājas.
“Laipni lūgta savās jaunajās mājās!” meitene laipnā balsī saka un Kima neticīgi palūkojas te uz mani te uz Mekliju.
“Es domāju, ka jūs man palīdzēsat nokļūt mājās.” meitenīte vīlusies novelk.
“Tu neesi vienīgā kurā tā domāja.” Meklija iegremdēdamās atmiņās atbild. “Taču mans stāsts bija divreiz šausmīgāks nekā tavējais.” Kima grasās, ko jautāt, taču meitene zemā balsī turpina :
“Svētdiena. Trīs dienas pirms manas dzimšanas dienas. Ar manu piecus gadus veco brāli un trīspadsmit gadīgo māsu ar kājām devāmies uz laukiem pie vecmāmiņas. Pēkšņi sāka līt lietus un mēs sākām skriet. Māsa aizķērās un pakrita, taču, kad atkal piecēlās viņa vairs nebija māsa, kuru mēs pazinām līdz šim. Pēc milzīgas vajāšanas tomēr nokļuvām pie vecās mammas, taču bez māsas. Nākošajā dienā māsa atkal mūs sāka vajāt. Es baidījos iziet no mājas, jo zināju, ka viņa var parādīties. Precīzi divpadsmit stundas pirms manas dzimšanas dienas mēs ar brāli aizbēgām, taču šeit es nokļuvu viena. Es vēlējos , kaut šis būtu viens ļauns murgs, taču tā nebija. Pēkšņi es sabruku un manā galvā atsakanēja vecākās māsas balss : `Tev paveicās. Šeit es tev netikšu klāt, mazā. ` Kad atmodos manī jau valdīja citas atmiņas, pavisam citas un tikai sešus, gandrīz septiņus gadus vēlāk es atguvu īstās atmiņas. ” Meklija dziļi nopūtās un pāri viņas vaigiem pārskrēja dažas lielas asaru lāsītes. Pirmo reizi es ieguvu izdevību ielūkoties Meklijas lielajās un skaistajās acīs. Iestājās klusums, kuru pārtrauca Deivs, Simona un Alise.
“Tagad mums jāpazūd.” Simona klusi iečukst man ausī, un lai arī, cik ļoti es gribu palikt, zinu, ka Simonai tomēr ir taisnība.
Palienu zem segas un aizveru acis, jo miegam man vairs ir palikušas tikai divas ar pus stundas un arī nākošajā naktī es gulēt nedrīkstēšu...
