Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam. Sorry, ka tik ilgi bij jāgaida.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu jūsu ieteikunus un kritiku.
Ceru, ka patiks...
Pieceļos kājās un eju atvērt durvis. Iespējams tā ir Simona, taču tādā gadījumā viņai jāpārvietojas zibens ātrumā, jo ilgākais, pirms pusminūtes es viņai nosūtīju domu ziņu. Un tā arī ir Simona, kura nedaudz aizelsusies sasveicinās.
“Ei.” apjukusi iesaucos “Vai tā ir vēl viena...” Simona mani pārtrauc pieliekut pirkstu pie lūpām.
“Es esmu nolēmusi viņai visu paskaidrot.” klusi saku un Simona iekožos apakšlūpā, taču neko vairāk nesaka.
“Sveiki.” Simona sveicina tiklīdz ieejam dzīvojamā istabā. Pērles atstātā līdzenā virsma lika Simonai mammai teikt `sveiki` ierastā `čau` vietā. Mamma sveicienam atbild pamājot ar galvu.
“Tu nenožēlosi?” Simona jautā tā, lai jautājumu dzirdētu tikai mēs divas. Es memi pamāju ar galvu un iekožu sev mēlē. Pareizais jautājums, lai pajautātu mammai vai viņa tiešām neko neatcers nav jāmeklē, jo viņa jau ir klāt ar savu jautājumu :
“Tātad tu man vari atbildēt uz to jautājumu vai arī Simona to nedrīkst dzirdēt?” klusi iespurdzos un iebraucu strupceļā, jo ļoti slikti atceros jautājumu.
“Es iepriekš biju zombijs, bet tagad..” dziļi ievelku elpu, lai turpinātu “Bet tagad...Es nomiru kā zombijs un...”
`Es negribu viņai stāstīt par pērli.` domās nomurminu.
“Un drīz pēc tam es ierados šeit, lai visu paskaidrotu un pēc kāda laika Denīze atdzīvojās, taču vair ne zombija veidolā. Es nezinu kā viņai tas izdevās.” Simona nesatricināmā mierā un vienā elpas vilcienā pabeidz visu teikumu.
“Ja?” saprotu, ka mamma negrib ticēt. “Tad kādēļ es neko tādu neatceros?”
“Tāpēc, ka es un viņa...” es pārņemu stafetes kociņu “mēs bijām piedzimušas kā ienaidnieces, taču kāds to zināja un zie...un izveidoja kādu maģisku spēku, lai mūs pasargātu, jo maģijas radītājs, noteikti ir zīlnieks vai kaut kas tamlīdzīgs.” Simon aman uzsmaida un ievelk elpu, lai turpinātu.
“Tas, protams, ir neticami. ” viņa saka. “Taču zombiji tika iznīcināti, jeb precizēsim, Denīze viņus iznīcināja, lai pasargātu kādu citu cilti, kur atrodos arī es.” un tā mēs turpinam skaidroties un cenšamies atbildēt uz visiem mammas jautājumiem un neizpļāpāties par pērli, kas aizņem vismaz kādu stundu vai pat vairāk.
“Paldies, ka atnāci.” saku atvadoties no Simonas un cieši apkampju viņu.
“Ko vajag, to vajag.” draudzene klusi atbild un mēs izejam no mājas.
“Drīkst tev kaut ko pavaicāt?” klusi jautāju un Simona sparīgi pamāj ar galvu. “Kā tas nākas, ka tu seit nokļuvi tik ātri.”
“Īstā Simona sēž mājās un skatās televizoru.” meitene tik pat klusi atbild. “Viņa kontrolē visu ko es saku un daru, taču neatrodas man blakus.”
“Kāpēc?” es jautāju un neīstā Simona parausta plecus.
“Arī viņa to nezin.” meitene saka un pazū nebūtībā. Paskatos dabesīs un ieraugu mēnesi, kas man tūlīt liek atcerēties Mekliju. Galvā atskan mēness dziesma un es skumji pasmaidu naksnīgajām debesīm, jo laiks doties saldā miegā, galu galā rīt naktī man nāksies palikt nomodā.
“Arlabunakti.” pabāžu galvu dzīvojamājā istabā, kur sēž mamma un dodos prom.
“Denīze?” mamma jautā un es pagriežos uz papēža. “Neaizmirsti par rītdienu.” pamāju ar galvu un nozūdu istabā. Palienu zem segas un cieši aizveru acis.
`Mūs šķir tikai viena nakts!` es domās iekiedzos un pēkšņi manas acis aizkrīt ciet, lai atbrīvotu mani novisa ieriekšējās dienas smaguma.
Pieceļos ap diviem naktī, jo man gulēt neļauj vējš, kurš grabinās gar logu un galīgi nav apstādināms. Atveru logu un men sejā ietriecas milzīga vēja plūsma, taču līdz ar to vējš mazinās. Debesīs iemirdzas mēness, kurā šodien es veros pirmoreiz un sajūtu aicinājumu doties pie mēness, tātad uz mēness zemi. Daudz nedomādama saģērbjos un salieku neskaitāmas mantas zem segas un izlecu laukā pa logu. Aizveru to ciet un neatskatīdamās aizskrienu prom...
