Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam. Sorry, ka tik ilgi bija jāgaida.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu ieteikumums un kritiku.
Ceru, ka patiks...
Nākas paciesties vēl trīs kaitinošas stundas un tad visas trīs dodamies uz pusdienām. Pasūtu iecienītos makaronus ar kaudzi kečupa un glāzi apelsīnu sulas. Simona dod priekšroku frī kartupeļiem, kāpostiem un kefīram. Novaibstos par šo dīvaino salikumu un tagad es saņemtu sitienu no draudzenes, ja vien viņas rokas neaizņemtu pārtika. Alise izvēlas frikadeļu zupu un zemeņu saldējumu.
“Saldējumu šitādā laikā?” jauāju un Alise parausta plecus.
“Beidz, taču vienreiz kritizēt.” man pārmet Simona, kad mēs apsēžamies pie sava galdiņa. “Tavas pusdienas arī nav tās labākas.”
“Es zinu.” ar pilnu muti atbildu un ieraugu, ka pie pretējā galdiņa sēž Simonas simpātija. Viegli iedunkāju draudzeni un pasmaidu.
“Paskaties, kas ir tur.” saku un saņemu spēcīgu sitienu sānos Apklustu un turpinu ēst.
“Dzirdēju rīt mūsu klasē būšot jauniņā.” Alise saka.
“Jo vairāk jauniņo, jo lielākas nepatikšanas.” noburkšķu un atsāku ēst. Simona šķiet vispār atslēgusies no sarunas, jo nebilst ne skaņas.
“Kas mums ir tagad?” jautāju, kad izejam ārā no ēdnīcas un Alise parausta plecus.
“Angļu valoda, laikam.” Simona atbild un mēs dodamies pie skapīšiem. Ieejot klasē dzirdam kā skolotāja ar kaut ko pa telefonu apspriežas par vakardienas notikumiem. Noliekam grāmatas un izejam laukā no klases.
“Es jau domāju, ka visi aizmirsuši vakardienu.” nogaudojos un sekoju draudzenēm. Nonākam mūsu klusajā stūrītī, kurā glabājas tik daudz atmiņu, cik vien ir iespējams.
“Tātad , kas jums tur īsti palika ar to Meklijas ballīti?” jautāju un atskan zvans, kuru pavada trīs smagas nopūtas.
“Šķiet skolotājai būs, ko sacīt.” drūmi novelk Simona un dodamies uz klasi. Ieejam klasē un atviegloti nopūšamies, jo skolotāja patreiz nav uz vietas. Apsēžamies savās vietās un klasē elsodami ieveļas daži zēni. Tiklīdz viņi apsēžas skolotāja ienāk klasē un salti uzsmaida.
`Vai tad viņa nebija zombijs?` Alise jautā un es papurinu galvu.
`Drīzāk viņa gribēja kļūt par zombiju.`paskaidroju un nopriecājos, ka to dzirdam vien mēs trijas, jo šī skolotājas atmaskēšana visai klasei, varētu nenākt par labu manām atzīmēm. Skolotāja neko nesaka tikai noslēpumaini smaida un tas man uzdzen drebuļus.
“Šodien mēs nemācīsimies.” skolotāja saka un es izdvešu klusu `vē`, kurš par laimi klasesbiedru prieka saucienā nav sadzirdams.
“Šodien mēs parunāsim par vakardienu.” skolotāja saka un sajūtu kā viņas skatiens ieduras gan mani, gan Simonā, gan arī Alisē. Sakrustoju rokas un klasesbiedri paskatās mūsu virzienā. Daži nedaudz bijīgi, bet daži zinkāres pilni. Ar acīm sameklēju Helēnu, kura, izskatās, vēl nevar izlemt, kurā pusē īsti nostāties.
“Un ko jūs tieši gribētu zināt?” man pie auss atskan Simonas nopietnā balss. Paskatos uz draudzeni, kura ar vienaldzīgu skatienu urbjas skolotājā.
“Pajautā klasesbiedrem.” skolotājas balss skan tik indīgi kā vēl nekad. Dusmas lēnām mani pārņem, tavu es cenšos savaldīties.
“Interesanti gan būtu zināt kā šis viss atiecas uz angļu valodu?” jautāju un cenšos neuzsprāgt dēl dusmām.
“Tas nu gan šoreiz nav svarīgi.” skolotāja saka. “Varbūt kādam ir labāks jautājums?” Alises grasās, ko sacīt, tašu gaisā izšaujas Annas roka, kurai seko milzīgs un naidīgs smaids. Skolotāja pamāj ar galvu tādejādi atļaujot meitenei runāt.
“Kur patlaban varētu atrasties Meklija?” viņa jautā un sapņaini, taču indīgi smaidot paskatās griestos. Sažņaudzu dūres un aizveru acis, taču kad tās esmu atvērusi redzu kā ar acīm Alise iznīcina Annu.
“Tu zini?” Alise jautā un Anna parausta plecus. No Alises mutes iznāk skaļš, draudīgs rūciens, kas liek klasesbiedriem bailīgi paskatīties mūsu virzienā, pat Annai.
