Sveikiņi!
te arī nākošā daļa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Manas acis priekā iemirdzējās. Tas bija Deivs. Viņam grasījās uzbrukt kāds cits zombijs, taču to zemē nogāza un saplosīja vēl viens no tiem zvēriem, taču es viņu nepazinu. Deivs pārkoda virvi ar kuru es biju saieta un tagad arī es varēju cīnīties. Telpā iegāzās vēl divi zvēri un sāka plosīt ienaidniekus, taču drīz ieradās vēl zombiji. Es viņos lidināju pret sienām jo zibens bija pārāk bīstams. Un tagad man nebija jāsargā tikai sevi. Ieskrējos un no visa spēka ietriecos kādā zombijā, kurš palidoja pāris metrus pa gaisu. Tad es pamamīju šurp nākam trīs zombijus, tos, kurus es pazinu labi, tos, kurus man nācās redzēt pašus pirmos. Sakoncentrējos un pēkšņi zombiji palidoja pag aisu un pie viena notrieca kādu citu zombiju. Tad kāds man spēcīgi iesita pamuguru un es nokritu zemē. Sarāvos čokurā un ar pēdējiem spēkiem vējš viņu izlidināja ārā pa garo gaiteni. Piecēlos kājās un aplūkoju notiekošo. Kādi septiņi zvēri bija krituši, taču par laimi zombiji zemē atradās vismaz reiz divi. Sapratu, ka cīņa kļūst vēl trakāka un man bija kaut kas jādara. Paslēpos un sāku rakāties savās domās. Man vajadzēja, kaut ko ļoti spēcīgu. Atradu vulkānu, bet tādā gadījumā man bija jānokļūst tieši teritorijas vidū. Izdzirdējuklusu čabuņu un apgriezos rinķī tas bija mūsējais. Izklāstīju viņa plānu un viņš pazuda. Es metos atpakaļ cīņā. Sažņeudzu dūrēs zibeni un ietriecos kādā lielākā zombijā, kurš iekautdamies nometās zemē. Vēl dažas reizes viņu padauzīju un nogrūdu no kājām nākošo, kurš gatavojās man uzbrukt. Man nekad nebija paticis cīnīties, taču, kopš man ir pērle, savādāk nevar. Kāds zombijs uzbruka Deivam un sapratuviņs viens viņu neuzveiks, tapēc devu mājienu Deivam, lai viņš pieliecas un cauri zombijam izlauzās spoža zibens strēle. Viņš nokrita zemē un tālāk Deivs pats tika galā. Tadr mani kaut kas notika un unes nokritu zemē. Mani pārņēma zemē.
Kad atmodos izdirdēju rēcienus un uz brīdi man šķita, ka atkal esmu zombiju gūstā, taču tad sapratu, ka cīņa vēl joprojām turpinās.
“Bļāviens!” dzirdēju kādu pazīstamu meitenes balsi kliedzam, ar grūtībām atvēru acis un pieslējos sēdus. Visi bija devušies uz plašāku cīņas laukumu, bet šeit bija, šeit bija Meklija!
“Mmmeeekliijj?” es jautāju. Meitene pagriezās un pieskrēja man klāt. Viņa apskāva mani un gribēja man ko teikt, taču es viņu pārtraucu :
“Kāpēc? Kā tu vari būt šeit.”
“Man visu pastāstīja par Bleko tas ir Deivu un nu visu visu, kas man bija jāzin.” meitene mierīgi atbildēja. Es ievilku elpu un uzlūkoju meiteni.
“Un ko tu tagad darīsi?” es jautāju.
“Neko.” viņa teica. Tad es izdzirdēju cīņas kliedzienus un pieslējos kājās sažņaugdama dūres.
“Tu paliksi šeit un gaidīsi pārējos.” es gandrīz vai pavēlēju.
“Bet, bet ko tu tur darīsi?” viņa jautāja un es iesmējos.
“Cīnīšos, protams!” varonīgi teicu “Un turklāt es apsolīju.”
“Ko?” meitene jautāja. Es ievilku dziļu elpu man tas bija jāpasaka, es nedrīkstēju vilcināties. “Vulkānu.” es vienā vārdā atbildēju un metos prom. Zombiji bija guvuši virsroku un es sapratu, ak vienkārši cīnīties nav jēgas.
“Jums vajag mani, ne viņus!” skaļā balsī kliedzu. Zombiji paskatījās uz mani un vins metās skrējienā. Viņš laikam domāja, ka tiks ar mani galā. Viņš palidoja gaisā un atsitās pret kādu klinti. Tad uzbrukumā skrēja nākošais un viņam sekoja tāds pats liktenis kā iepriekšējam. Un nākošāis pēc nākošā uzbruka un lidoja. Tas man šķita nedaudz garlaicīgi, taču vismaz bija veids kā tik daudz nepetērēt enerģiju. Tuvumā uzradās Deivs. Viņš zināja, ka šī cīņa tiks zaudēta, tāpēc klusi teica :
“Ja tu paliec bez pēles, tad atceries, ka vēlāk tu vari izmantot tikai vienu viņas spēju.” es pamāju ar galvu. Šie vārdi man nozīmēja ļoti daudz. Tie izmainīja manu plānu un pirms vēl Deivs bija meties cīņā es teicu :
“Tagad jums visiem ir jābēg tev, Meklijai un visiem pārējiem mūsējiem, kas palikuši dzīvi.”
