Sveiki visiem!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu ieteikumus un kritiku.
Ceru, ka patiks....
Vari arī man pajutāt: http://ask.fm/Tarakanos
Gar manām acīm lēnām aizslīdz pēdējās sapņa ainas un es sajūtu, ka kāds mani baksta. Un tas, protams, ir mans brālis. Gribu iztsaipīties, taču iekliedzos, kad mana labā roka atgādina, ka tai viss īsti nav kārtībā.
“Mamma teica, lai pasaucu tevi vakariņās.” brālis saka. “Viņa ir baigi dusmīga, taču viņai ir savs iemesls. Mamma tagad domā, ka tu ar viņu vispār negribi runāt. Tev vajadzēja redzēt mammas sejasizteiksmi, kad viņa tevi piecreiz sauca vakariņās, bet tu neatsaucies.” mēs abi iesmejamies un es izlienu no gultas.
“Nav jau tā, ka es ar viņu vispār negribu runāt.” paskaidroju. “Un es taču gulēju.”
“Domā viņa to zinājā?” brālis cenšas aizstāvēt mammu un par atbildi es paraustu plecus un izeju no istabas. Kad ieeju virtuvē, mamma, uzmetusi man dusmīgu skatienu, iziet no tās ārā.
“Ja negrib, lai nerunā.” īgni noburkšķu un brālis smagi nopūšas.
No rīta mani uzmodina modinātājs un es skaļi nožāvājusies pieslejos sēdus. Paskatoties pa logu, manas acis apžilbina spožā, aprīļa saule. Pārģērbjos, paņemu savu somu un ieeju virtuvē. Pagatavoju sev brokastu pārslas, kas ilgst divas minūtes ilgāk, nekā parasti un tikai paēdusi brokastis pamanu, ka pie ledusskapja stāv piesprausta zīmīte, taču, kad es to noņemu nost, zemē nokrīt vēl viena lapiņa.
Denīze!
Piedod, ka pēdējās dienās esmu Tevi ļoti aizvainojusi un zinu, ka tagad aizvainošu vēl vairāk pasakot, ka es Tev neticu. Būtu ļoti jauki, ja Tev kaut kad tuvākajā laikā sagribētos ar mani izrunāties. Kas attiecas uz to, ka neesam mājās. Es un Maiks aizbraucām uz veikalu nopirkt dažas ļoti svarīgas lietas. Ja Tev ko vajag, zvani. Kabatas nauda ir tur, kur tā vienmēr stāv.
Mamma.
Un otra vēstule ir no Maika.
Čau, mās.
Mamma tevi apčakarēja ar to, ka mēs braucam uz veikalu. Viņa un mans “tētis” domā braukt kaut kādā sasodītā ceļojumā un mani, iespējams, ņems līdz. Vajag viņiem kaut kādus dokumentus nokārtot un ko tur vēl. Tā kā sagatavojies. Un mamma man pateica, ka rudenī es un tu sāksim mācīties citā skolā. Es tev vēlāk visu izstāstīšu. Mamma lūdza tev patreiz neko neteikt, tapē nesaki, ka esmu tev kaut ko teicis.
Brālis.
Pārlasu abas vēstules vēlreiz, lai būtu simtprocentīgi pārliecināta, ka sapratu visu pareizi. Būtu palikusi lasīt vēstules vēl un vēl, bet tad iezvanās telefons. Paceļu klausuli un dažos vārdos sarunāju ar Simonu pēc piecām minūtēm satikties mūsu ielu krustojumā. Rūpīgi saloku abas vēstules un ielieku jakas vismazākajā kabatā, jo tai ir rāvējslēdzējs. Paķeru kabatasnaudu un kopā ar telefonu to ieslidinu džinsu kabatā, pat neizskaitījusi cik liela tā īsti ir.
“Kā ar roku?” Simona vaicā, kad satiekamies.
“Normāli” atbildu.
“Es naktī baigi ilgi domāju par vakardienu. ” Simona saka.
“Un?” ziņķāre man tā liek jautāt.
“Ja jau Alise teica, ka satika tavu brāli pāri mēness zemes robžai, tad viņš nav parasts. Viņam varbūt ir kādas spējas. ”
“Viņš pats pa pusei ir radīts ar maģiju.” saku. “Paskaties uz viņu! Mēs taču esam diezgan līdzīgi viens otram. Ne tā? Bet mammai es pavisam noteikti nelīdzinos. Vismaz tētis teica, ka Maiks ir mans miesīgs brālis.” Simona pamāj ar galvu.
“Taču tā vai tā.” viņa pēc kāda brītiņa saka. “Vienkārši cilvēki ar maģiju netiek Mēness zemē. Tur var tikt tikai tie cilvēki vai dzīvnieki, kas ir ar Mēness maģiju un nekādu citu. It sevišķi tagad.”
“Njā.” es domīgi novelku. “Būs jāparunā ar tēti.” Ar Simonu braši iesoļojam mazajā veikaliņā, lai nopirktu saldējumu. Izvelku no kabatas naudu un sāku skaitīt cik tad īsti ir, taču pēc brīža Simona man iesit pa labo roku. Novaldos, lai neiekliegtos pa visu veikalu un dusmīga par to, ka izjaukta visa naudas skaitišana un roka atkal sāp, iesperu savai draudzenei.
“Paskaties.” Simona saka neliktdamies ne zinis par spērienu un norāda uz kādu cilvēku. To ieraugot es sastingstu.
