local-stats-pixel

Melnbaltā fotogrāfija (22)1

 130  0

Atskatījos no muguras, bet Raimonds tur joprojām bija, viņš stāvēja un nenokustējās no vietas. Viņam rokās bija roze, kas nu jau bija izmirkusi dēļ negaidītā lietus. Īstenībā man uz viņu nemaz nevajadzēja būt naidam, nekādam. Ja nu viņa brālim vienkārši draud, un viņam jāizpārdo narkotikas? Nezināju, viss bija sarežģīti.

Man nebija iemeslu viņam nepiedot, ja vien viņš man pastāstītu taisnību par savu brāli. Kāpēc tā dara? Vai ir iemesls?

Lietus vēl lija, bet Raimonds tur stāvēja, ar skatienu piekalis manām acīm, viņš lēnām tuvojās man, un es arī spēru soli uz priekšu. Raimonds nāca vēl tuvāk man un es tāpat. Viņš nebija vainīgs, ka Daniels tā izdarīja. Nebija.

Mēs jau bijām nonākuši pavisam tuvu viens otram, ieskatījāmies viena otra acīs un pec mirkļa atkal novērsāmies.

R. - Tu man piedod? - Raimonds pastiepis roku uz mana vidukļa, ar otru iedevis rozi, kas nu jau bija klāta ar pilieniem. Es atļāvu sevi apskaut, es neienīdu Raimondu, tikai viņa brāli.

M. - Man tev nav par ko piedot. - atbalstījusies uz viņa pleca noteicu. Tā tiešām bija.

R. - Tad mēs esam kopā? - ko tik pārsteidzošu negaidīju. Manā galvā vēl bija tas notikums, kad viņš man gandrīz izdarīja pāri.

M. - Man to vajadzēs apdomāt. - neieskatoties viņa acīs teicu, vēl nezināju vai biju gatavam, kam tādam. To nemaz nebiju apsvērusi.

M. - Vispār man jāsteidzas. - atcerējos par Viku, un slimnīcu, man bija jādodas, nebija daudz laika.

R. - Varu tev nākt līdzi? - Raimonds ar lūdzošu skatienu jautāja.

M. - Nē, nevajag. - pasmaidīju, puisim nopakaļ un iegāju slimnīcā.

Gāju garām nodaļai, kurā gulēja mans tētis. Es viņu vispār nebiju apraudzījuši kopš notika nelaime. Es gribēju viņu apciemot, bet nezinu, vai man to ārsti atļautu. Es gribēju, lai tētis atgrieztos, lai atkal būtu ar mani, nezinu kā viņš pārciestu to, ka mamma ir mirusi. Es tikai izliekos, kad man viņas nāve iet viegli, bet īstenībā tā pavisam nav.

Es nepagāju šaj nodaļai garām, pie manis pienāca daktere.

D. - Jūs būtu Hjūzas jaunkundze? - viņa nedaudz aizdomīgi uzlūkoja mani.

M. - Jā, bet kāpēc jūs to jautājat? - biju izbrīnīta par to, ka svešs cilvēks zina manu uzvārdu un iespējams pat vārdu.

D. - Vienkārši pie mums palātā ievietots Alekss Hjūzs. - daktere uzvilkusi brilles ieskatījās mazajā piezīmju blociņā.

D. - Tas būtu jūsu tēvs? - viņa novērās no blociņa.

M. - Jā. - manas emocijas nenoturējās, es atkal biju uz emocijām.

M. - Es varu pie viņa ieiet? - man vajadzēja viņu apciemot, par draudzeni uz šo brīdi nepadomāju. Man vajadzēja pie viņa ieiet, es gribēju viņu redzēt, lai vai kā.

D. - Droši, tikai neuzkavējies ilgi. - daktere smaidīja un aizgāja pie gaidošā pacienta.

Tur jau bija mans tētis, pieslēgts aparātiem, pavisam nekustīgs. Viņš bija kā miris, man bija bail, ja viņš nomirtu. Es paliktu pavisam viena, tikai ar māsu. Es notupos blakus gultai, lai redzētu viņu. Savu mīļo tēti, kas vienmēr mani ir aizsargājis no visa, rūpējies tāpat kā mamma. Es gribēju, lai viņš atgriežas un būtu ar mani un māsu.

Saņēmu tēta ledaino roku, sāku savu monologu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Tālāk
 1  0 atbildēt