Neesmu profesionāla rkstniece un diezvai tāda būšu, bet nododu jums vērtēšanai sava darba "Melnā pērle" pirmo nodaļu.
Prologs.
Es vienmēr esmu atšķīrusies. Vienmēr. No visiem. Mana ģimene bija pavisam normāla, izņemot mani. Es biju anomālija. Mani slēpa no pārējiem. Tas bija pareizi. Nevienam nebija jāuzzina par manu eksistenci. Es biju drauds. Cilvēcei. Vismaz tā sprieda mans tēvs. Mans mazais brālis uzskatīja savādāk. Es biju viņa enģelis. Divas puses, kurām es nedrīkstēju pieķerties. Mamma stāvēja šīm abām pusēm pa vidu.
Viss sākās sešu gadu vecumā, kad manas lāpstiņas pārāk izvirzījās uz āru. Sāpes bija neciešamas. Kauli pārdūra manu ādu un tie turpināja augt neticamā ātrumā. Ar laiku divi asie kauli sazarojās un tos pārklāja spalvas. Melnas. Es biju kaut kas.. savādāks. Mutants. Anomālija, izstumtā. Man nebija jābūt.
***
1.
Atskanēja klauvējiens pie durvīm. Mani spārni uztraukumā salecās. Parasti tā neviens nerīkojās. Pie manis nenāca.
- Māsiņ? – atskanēja Kola balss. Mans mazais brālis. Klusi piegāju pie durvīm un atslēdzu tās.
- Tu nedrīksti šeit būt. – nočukstēju un ielaidu viņu istabā. Viņš, nelikdamies ne zinis par spārniem, apvija rokas ap manu vidukli un apskāva mani. Viņš varēja uzlikt galvu uz mana pleca. – Tu esi izaudzis. – nomurmināju.
- Tu man pietrūksti, eņģelīt. – viņš nomurmināja. Samīļoju viņu.
- Tas nav pareizi, Kol. Tu nedrīksti šeit atrasties. – klusi protestēju.
- Tu esi mana māsa un tāda paliksi. Pat ar spārniem. – viņš nočukstēja.
- Kol. – ievaidējos.
- Ļauj man palikt pie tevis pa nakti. – viņš lūdza.
- Vecāki tam nemūžam nepiekritīs. – pretojos un atlaidu viņu.
- Mēs viņiem neteiksim. – viņš saņēma manu plaukstu. Nopūtos un aizvēru istabas durvis, pie reizes arī aizslēdzot tās.
- Man žēl, ka nevarēju būt uz tavu četrpadsmito dzimšanasdienu. – skumji pasmaidīju.
- Nekas. – viņš pasmaidīja un aizvilka mani līdz gultai. Nopūtos un apsēdos.
- Kā tev iet skolā? – iejautājos. Viņš pasmaidīja un iesēdās man klēpī kā mazs bērns. Viņš piekļāvās man un aizvēra acis. Mani spārni automātiski izpletās un ieskāva viņu.
- Šausmīgi. Tā ir elle. – viņš novaidējās. Jutu, ka viņš pārslidina pirkstus pār spārnu spalvām.
- Es būtu laimīga, ja drīkstētu iet skolā! – sašutu.
- Ja tev būtu jāiet, tu nožēlotu, ka kaut ko tādu vēlējies. – viņš iebilda.
- Nu, labi. Varbūt. – piespiedu seju viņa matiem. Kols bija neparasti pieaudzis savam vecumam. Vecāki viņu bija tādu padarījuši. Viņi neļāva viņam izbaudīt normālu bērnību. Manis dēļ. Nopūtos.
- Neesi skumja. – viņš lūdza.
- Labi. – centos pasmaidīt.
- Aleks, tu zini, ka es mīlu tevi. – viņš aizžņaugti nočukstēja.
- Protams, Kol. – apskāvu viņu ciešāk. Viņš nošņaukājās.
- Man riebjas, ka esi iespundēta šajā istabā. – viņš ievaidējās.
- Šeit vismaz nav skolas. – centos uzmundrināt viņu. Viņš iespurdzās un aizslaucīja asaras.
- Vai vēlies izlavīties? – viņš ievaicājās.
- Nē, tas ir absurds! – šokēti nočukstēju. Viņš iesmējās.
- Absurds ir tas, ka tu to nevēlies. – Kols aizrādīja. Nopūtos.
- Es negribu nepatikšanas. Pietiek jau ar to, ka esmu šāda. – noburkšķēju un noņēmu no viņa pieres kādu matušķipsnu.
- Tu neesi „šāda”. – viņš izmēdīja mani. – Tu esi skaista, enģelīt. Tikai... Mazliet baisa un neparasta. – Kols iesmējās.
- Baisa un neparasta? – pārjautāju.
- Jā. – viņš pamāja. – Manas klases meitenes būtu sajūsmā par tavu bālumu un visu pārējo. – viņš iespurdzās. Pasmaidīju. – Negribi izlavīties? – viņš atkārtoti ievaicājās.
- Tu zini, ka es to nedarīšu. – nopūtos un noskūpstīju brāļa pieri.
- Un ja es ļoti, ļoti, ļoti mīļi palūgšu? – viņš ievaicājās.
- Tu to nedarīsi. – ietiepos.
- Lūūūūūūūūūūūūūūūūūudzu? – viņš uzmeta lūpu.
- Kol. – ievaidējos.
- Eņģelīt? – viņš lūkojās manī ar kucēna cienīgu acuskatienu.
- Uz mazu, mazu, mazu brītiņu. – piekodināju. Viņš apmierināti iesmējās. Atlaidu viņu. Viņš izrāpās no mana klēpja un piecēlās. Es neizkustējos ne no vietas.
- Nāc. – viņš pastiepa man pretī plaukstu. Saņēmu to un piecēlos. Es jutos kā pārbijusies skuķe, kaut gan man bija deviņpadsmit.
- Mūs neviens neieraudzīs? – iečukstējos.
- Nē. Vecāki vēl ir darbā. – viņš pasmaidīja. Pamāju un iekodu lūpā. Manī kņudēja nepārliecība un bailes. Es iziešu ārpus mājas... Pirmoreiz, kopš sešu gadu vecuma. Izgājām no manas istabas. Devāmies pa gaiteni uz ārdurvīm. – Nebaidies. – viņš paspieda manu plaukstu. Pamāju. Viņš atvēra ārdurvis un mēs izgājām laukā. Mani spārni no bailēm bija pieplakuši manai mugurai. Saule bija brīnišķīga. – Aši. – viņš nomurmināja un skriešus metās gar mājas stūri. Sekoju viņam. Aiz mums aizcirtās mājas durvis. Ieskrējām ābeļdārzā, kurš bija aiz mājas. Ieelpoju svaigo gaisu un pasmaidīju. – Tev patīk. – viņš laimīgs secināja.
- Protams. – apmulsusi atsaucos un pieskāros ābeles stumbram. Tas bija grumbuļains, bet man likās mīksts un ideāls. Kols iekārtojās zem kādas ābeles un smaidot lūkojās manī. Pasmaidīju un piegāju pie viņa. Apsēdos un domīgi vēros uz apkārtni.
- Forši, vai ne? – Kols ievaicājās. Paskatījos uz viņu un pasmaidīju.
- Ļoti forši. – pamāju un iegrābos zālē. Viņš iesmējās un apsēdās man blakus.
- Ja mūsu skolas karsējmeitenes tevi ieraudzītu... nosprāgtu no skaudības. – viņš iesmējās un atstutēja galvu pret manu plecu.
- Būtu tik traki? – pasmaidīju.
- Tu esi skaistāka par viņām visām kopā ņemtām. Pat bez meikapa. – viņš izbolīja acis un novaikstījās. Iesmējos. – Es to saku pilnīgi nopietni. – viņš piebilda. Apliku roku ap viņa pleciem un pasmaidīju.
- Un tev, vecīt, vajag atrast sava vecuma draudzeni. – kāds iespurdzās. Kols atrāvās no manis un pieleca kājās. Es sastingu. – Es nezināju, ka tagad ir karnevāla laiks. – tā pati balss iesmējās. Lēni piecēlos un pagriezos pret runātāju. Manā priekšā stāvēja divi puiši. Viens bija Kola vecumā, bet otrs varēja būt gadu vecāks par mani. Mani spārni bija piekļauti man klāt. – Kurā karnevālā piedalīsies? – mazākais puisis pievērsa izsmejošu skatienu man.
- Aizveries, Deiv. – Kols izņurdēja.
- Neņem pierē. – drudžaini nomurmināju un uzliku roku uz Kola pleca. Lielākais puisis ieinteresēts lūkojās manī.
- Meitenīt, vai tu neesi brīdināta, ka pedofīlisms ir slikta lieta? – Deivs visgudri ievaicājās. Kols saspringa.
- Brāl, nevajag. – nočukstēju.
- Brālis? – Deivs pievērsa skatienu Kolam. Kols bija sakodis zobus. – Cik jocīgi. Tu nekad neesi teicis, ka tev ir māsa. – Deivs sarauca uzacis. – Bet nebrīnos. Viņa ir jukusi. – viņš pasmīkņāja.
- Aizveries, sīkais. – lielais puisis nolēma iejaukties. Kols paglūnēja uz viņu. Nobijusies stāvēju aiz Kola. Man gribējās viņu pasargāt no visa un visiem, bet pret lielo puisi un Deivu es būtu nespēcīga. Mani spārni izpletās, bet es aši tos savaldīju. Kols saņēma manu plaukstu un saspieda to.
- Paskaties. Foršs mehānisms, ne, Stefan? – Deivs nopētīja manus spārnus.
- Ejam, Aleksa. – Kols izņurdēja un devās prom. Sekoju viņam.
- Oj, mēs laikam nobiedējām nabaga jukušo. – Deivs ievaidējās. Tas bija pamatīgs sarkasms no viņa.
- Izbeidz. – Stefans atrūca. Kols žigli mani veda atpakaļ.
- Tā bija milzīga kļūda. – nomurmināju.
- Nē. – Kols mierinoši pasmaidīja. – Viņi nevienam neko neteiks. – viņš piebilda. Pamāju un mēs iegājām atpakaļ manā istabā. Apsēdos uz gultas un centos nomierināties.
- Bet mums nevajadzēja iet laukā. – nomurmināju.
- Vajadzēja. – Kols apsēdās man blakus.
- Kāda tam bija jēga? – ievaicājos.
- Tu biji svaigā gaisā un varēji izbaudīt sauli. – viņš paraustīja plecus.
- Tu esi visslabākais brālis. – nočukstēju un apskāvu viņu.
- Es zinu, eņģelīt. – viņš iespurdzās un atbildēja apskāvienam. Pasmaidīju.
- Tev nav jāmācās? – iejautājos.
- Neatgādini. – viņš ievaidējās un atlaida mani. Iesmējos.
- Es neticu, ka ir tik traki. – iebildu.
- Palīdzēsi man? – viņš pasmaidīja.
- Varu mēģināt. Tu zini, ka neesmu īpaši gudra. – nomurmināju.
- Izglītosimies abi. – viņš iespurdzās.
