***
9.
Pamodos. Ārā spīdēja saule. Pagriezos uz otriem sāniem. Stefans gulēja. Vakar biju viņu pierunājusi palikt pie manis pa nakti. Protams, nekas tāds nenotika. Izberzēju acis un pārlaidu skatienu istabai. Man patika šī vieta. Es biju šeit apmetusies uz dzīvi. Kā ikviens šajā skolā. Protams, vecākus mēs satikām. Bet mūsu mājas bija šeit, pie mums līdzīgajiem. Paskatījos uz Stefanu. Viņš samiegojies raudzījās manī. Pasmaidīju un piebīdījos viņam tuvāk. Viņš maigi apskāva mani.
- Šodien ir sestdiena. Mēs varam slaistīties. – viņš apmierināti izburkšķēja.
- Jā. – nopūtos un aizvēru acis.
- Bet ieradums. – viņš nostenējās. Iesmējos.
- Tagad mums bija jau jābūt zālē, jāpabrokasto un jādodas uz stundām. – pavīpsnāju. Viņa tvēriens kļuva ciešāks.
- Vienīgais, kas man nepatika tevis teiktajā bija „jādodas uz stundām”. – viņš iesmējās. Iespurdzos un paskatījos uz viņu.
- Tu esi gudrs. Ko tu satraucies? – ievaicājos.
- Lai nu kurš to būtu teicis, eņģelīt. – viņš iesmējās. Nošņaukājos un paglūnēju.
- Nemaz tik gudra jau neesmu. – noņurdēju.
- Bet tu mācies. – viņš apmierināti noteica. Pasmaidīju. Viņš kādu mirkli raudzījās manās acīs. Tad viņa lūpas maigi piekļāvās manām. Pievilku viņu sev tuvāk. Mana sirds sitās kā negudra. Stefans uzgūlās man virsū, bet es viņa svaru nejutu. Viņa lūpas kļuva kaislīgas. Tās aizrāva kā kokaīns. Jutu, ka viņa roka maigi slīd pār manu kāju uz augšu, zem naktskrekla.
- Eņģelīt, kur ir Stef...? – Kols aprāvās, iebrāzies manā istabā. – Ups. – viņš nokaunējās. Stefans atrāvās no manis un novēlās nost. Paskatījos uz Kolu. Viņš bija tumši pietvīcis un nodūris skatienu. Iekodu lūpā un sameklēju zem segas Stefana plaukstu. Cieši satvēru to.
- Ko tu vēlējies? – Stefans iejautājās it kā nekas nebūtu noticis.
- Dženifera tevi meklēja. – Kols joprojām bija pietvīcis.
- Ā. – Stefans pamāja un izkāpa no gultas. Viņš bija vienos bokseršortos. Viņam bija ideāls augums, bet tas nebija nekāds brīnums. Dženifera visus puišus padarīja iekārojamus. Tāpat kā meitenes. Tomēr Stefana augums man likās īpaši saistošs. Tādēļ nespēju nolaist skatienu no viņa. Viņš ievēroja manu skatienu un pasmaidīja. Piesarku, bet nenovērsu skatienu. Viņš paķēra drēbes un aši uzrāva tās. Stefans kādu mirkli lūkojās uz Kolu, kurš joprojām stāvēja pietvīcis. Tad nopūties, viņš devās prom. Kols kādu mirkli, kodīdams apakšlūpu, blenza grīdā. Tad arī viņš apgriezās un devās prom.
- Kol. – ievaidējos.
- Piedošanu. – viņš kaunpilni nomurmināja un aizvēra istabas durvis. Nopūtos un izlecu no gultas. Izskrēju no istabas viņam nopakaļ.
- Kol. – ieņurdējos un saķēru brāļa roku. Viņš pārsteigti apcirtās. – Tev nepatīk Stefans? – iejautājos un skatījos brālim tieši acīs. Viņš nolaida skatienu.
- Viņš ir foršs, bet.. – viņš saminstinājās.
- Bet? – mudināju viņu. Viņam bija grūti. Es jutu. Pieskāros brāļa vaigam un noglāstīju to.
- Tu mani vairs nemīli. – viņš pateica visapsurdākos vārdus pasaulē. Man vajadzēja kādu mirkli to apdomāšanai.
- Brālīt, es tevi mīlēšu vienmēr. – nočukstēju un cieši piekļāvu viņu savām krūtīm. Viņš cieši mani apskāva. Jutu, ka kāda asara notek pār manu vaigu. – Es mīlu tevi. Bet Stefanu es mīlu savādāk. Tu taču to saproti? Vai ne? – iejautājos. Jutu, ka manu balsi jauca asaras.
- Jā, bet... – viņa balss aizžņaudza sāpju kamols.
- Bet? – mudināju viņu.
- Tu man nepievērs uzmanību. Pat pie pusdienu galda ne. – viņš nopūtās.
- Piedod, piedod, piedod. – murmināju. – Es labošos. – apsolīju. – Bet es tevi mīlu, muļķīt. Vienmēr mīlēšu. – piespiedu vaigu viņējam.
- Piedod, ka iztraucēju jūs. – viņš skumji nomurmināja.
- Nekas. – nočukstēju un ciešāk apskāvu viņu. – Nekas vēl nebija... Tu saproti. – nosarku. Viņš pamāja.
- Man jādodas, eņģelīt. – Kols cieši saspieda mani.
- Es mīlu tevi. Nedomā tik apsurdas domas. – piekodināju un noskūpstīju viņa vaigu.
- Es arī tevi mīlu, māsiņ. – viņš nočukstēja un atlaida mani. Pasmaidīju.
- Ej, kolas pudele. – iesmējos. Viņš pasmaidīja, apcirtās un aizskrēja. Nopūtos un iegāju atpakaļ istabā. Kādu mirkli truli blenzu sienā. Es nebiju pamanījusi, ka Kols jūtas tik slikti. Un es jutos vainīga. Es biju dumja lielā māsa, kura ignorē savu mazo, mīļo brālīti. Nopūtos un devos uz vannasistabu.
