***
7.
Pēc diviem mēnešiem.
- Ā! Tas muļķīgais „x”! – ievaidējos. Stefans iesmējās un paņēma manu matemātikas kladi. Viņš aplūkoja piemēru.
- Bet ir pareizi. – viņš pasmaidīja.
- Bet es nesaprotu kā es viņu rēķinu! – protestēju. Viņš iesmējās un nolika kladi malā.
- Tu esi gudra. – viņš nogrozīja galvu.
- Tas ir slikti? – uztraucos.
- Izbeidz tak! – viņš sāka smieties un atspiedās pret koka stumbru. Pasmaidīju un paņēmu ķīmijas grāmatu. Atspiedos pret Stefana plecu un iegrimu grāmatā. Ķīmija bija interesanta. Daudz labāka par matemātiku ar visiem muļķīgajiem „x” un formulām. Stefans pasmaidīja un aplika roku ap maniem pleciem. Viņam nebija uzdoti mājasdarbi. Viņš drīkstēja slaistīties. Vienīgais, ko es šajā skolā pa īstam apguvu bija tas, ka fizikas un ķīmijas likumi šeit nedarbojās. Mani spārni nebija rādījušies, kopš es tos ievilku. Likās, ka esmu pazaudējusi saikni ar tiem. Lai kā Dženifera centās man palīdzēt, lai kā es centos tos izlaist... tas bija bezjēdzīgi. Kols mācījās kopā ar mums. Viņš bija neparasts. Dženifera to bija apgalvojusi. Bet tā arī bija. Viņš vienmēr dabūja visu, ko gribēja. Stefans bija man līdzās nepārtraukti. Izņemot brīžus, kad notika mācību stundas vai bija nakts. Un man patika viņa sabiedrība.
- Eņģelīt! – Railijs pa gabalu jau bļāva. Pacēlu skatienu un uzlūkoju viņu. Viņš pamāja, lai eju pie viņa. Saraucu uzacis un piecēlos.
- Es drīz būšu. – uzsmaidīju Stefanam. Viņš domīgi pamāja. Pieskrēju pie Railija.
- Izliecies. – viņš nomurmināja un apvija roku ap manu vidukli. Samulsu. – Iesim. Es palīdzēšu tev tikt galā ar spārniem. – viņš pievilka mani sev tuvāk un veda prom. Devos viņam līdz. No malas mēs izskatījāmies kā pāris.
- Kāpēc tu to dari? – iejautājos un apliku roku ap viņa vidukli.
- Stefanam nervi jāpakutina. – viņš iesmējās. Iespurdzos. Ievēroju, ka Emma smīnot uz mums skatās. Es viņai piemiedzu. Viņa iesmējās un pamāja. Iegājām telpās. Devāmies uz ierasto treniņu vietu. Railijs atlaida mani, es viņu. – Stefs būs greizsirdīgs. – viņš spurdzot brīdināja.
- Kāpēc tas bija vajadzīgs? – ievaicājos.
- Nav jau vairs interesanti, ja viņš ir pārliecināts par to, ka tu esi ar viņu. – Railijs ķiķināja.
- Bet mēs neesam kopā. – iebildu un nolaidu skatienu.
- Nu un? – viņš paraustīja plecus. – Tomēr jūs viens otram patīkat. Tas ir redzams. – Railijs pasmaidīja.
- Mhm. – nomurmināju. – Ak Dievs. Man ir kauns. – noburkšķēju.
- Par ko? – Railijs izbrīnīti paskatījās uz mani.
- Man ir deviņpadsmit, bet es ne reizi neesmu skūpstījusies. – noelsos. Viņš iespurdzās.
- Stefans tev iemācīs. Ar laiku. – Railijs smīkņājot paziņoja. Pablenzu.
- Nu, ēēē.. Kas ar tiem spārniem? – novirzīju tēmu.
- Es tev palīdzēšu tos atgūt. Ja tu vēlies, protams. – viņš pievērsa skatienu man. Pamāju. Iegājām treniņu istabā. Viņš novilka savu kreklu un nolika to uz galda. Pētīju kā viņš izliec muguru. Kauli pāršķēla viņa ādu un lēni izveidojās spārni. Ugunīgi oranži. Spārnu krāsa esot atkarīga no matukrāsas. Nopūtos. Tas izskatījās tik viegli... Novilku savu topiņu. – Izliec muguru, taču vairāk neko nedari. Labi? – viņš nostājās man aizmugurē. Pamāju un paklausīju viņam. Kad izliecu muguru, mani kauli nepatīkami nokraksķēja. Kā vienmēr. Jutu, ka viņš aptausta manas lāpstiņas. – Āā. – atskanēja nopūta.
- Kas? – iejautājos.
- Spārna kauli ir aiz lāpstiņām. Neražiņa. – viņš nopukojās. Saraucu uzacis. – Mazliet sāpēs. – viņš brīdināja un satvēra ciešāk manu lāpstiņu. Sagatavojos sāpēm. Viņš pavilka kaulu uz augšu. Noelsos. Sāpes bija acumirklīgas, bet tās aši pazuda. – Laba meitene. – viņš iespurdzās. Pasmaidīju. – Vēlvienreiz. – viņš brīdināja. Noelsos, kad otra spārnu kaulu dabūja atpakaļ vietā. – Tā.. – viņš gandarīti novilka. Jutu, ka viņa rokas iztausta manu muguru. – Viss pārējais ir kārtībā. – viņš paziņoja. Pamāju. – Tagad centies tos izstumt. – viņš nomurmināja un pakāpās nostāk. Ievilku elpu un koncetrējos uz lāpstiņām. Manai mugurai pārskrēja tirpiņas un es sadzirdēju ar kādu krakšķi mana āda pārplīst. – Tev izdodas. – viņš nomurmināja. – Vai sāp? – viņš iejautājās.
- Nē. – nomurmināju. Spārni iztaisnojās. Izpletu un sakļāvu tos. Nepierasti.
- Lūk, un tagad, ievelc tos. – viņš nomurmināja. Sakoncentrējos un jutu, ka mani pārņem atkal tā tirpoņa. Kaut kas silts atkal notecēja pār manu muguru. Spārni pazuda manī, atstājot divas paraēlas svītras manā mugurā, no kurām sūcās asinis. – No sākuma tā būs. – Railijs mierinoši nomurmināja. Sajutu, ka viņš slauka manu muguru.
- Paldies. – nomurmināju.
- Nepasakies. Arī Emmai es palīdzēju. – viņš iesmējās.
- Tik un tā. Paldies. – pasmaidīju.
- Nav par ko. – viņš atrauca un sastinga.
- Kas? – iejautājos.
- Tu reģenerējies. – viņš pārsteigti novilka. Iesmējos.
- Jā. Tā ir mana otrā spēja. – pasmaidīju.
- Super... – viņš novilka. Iespurdzos un pagriezos pret viņu.
- Vai tu man iemācīsi lidot? – iejautājos.
- Tu domā, ka esi gatava? – viņš pasmīnēja. Izlaidu spārnus. Tas sanāca apbrīnojami viegli. Pat bez muguras izliekšanas. Viņš pablenza. Pasmaidīju. – Labi. –viņš apstulbis nomurmināja un piegāja pie loga. Viņš to attaisīja. Piegāju pie loga un apstulbu. Mēs atradāmies ļoti augstu. Noelsos. – Izplet spārnus un planē. Kad jutīs, ka vajag, spārni paši darbosies. – viņš izleca. Kādu mirkli vēroju kā viņa ugunīgi oranžie spārni krīt lejup kopā ar Railiju. Tad tie izpletās un viņš pacēlās augšup. Noriju siekalas. Vai es to spēšu?
- Muļķe. – nomurmināju sev un izlecu. Iespiedzos. Sajūta bija pārāk laba, lai es turētu muti. Sadzirdēju Railija smieklus. Jutu, ka lidoju. Spārni kustējās vienmērīgi. Izpletu rokas. Apjautu, ka ar tām spēju kontrolēt virzienu, kurā lidoju. Vējš pluinīja manus matus, bet man tas patika. Man patika viss. Lidoju tālāk. Railija smiekli izgaisa. Ieraudzīju dārzu no putna lidojuma. Tas bija fantastiski. Stefans nebija izkustējies ne no vietas. Viņš sēdēja, atspiedies pret koka stumbru un truli blenza tālumā. – Āā! – noelsos, apjautusi, ka viņa acīs ir sāpes. Viņš nebija sapratis Railija joku. Sakļāvu spārnus, lai mazinātu augstumu. Ar būkšķi novēlos zemē. Apkārtējie pārsteigti pablenza uz mani. Izņemot Stefanu. Viņš bija parāk dziļi aizdomājies. Piecēlos kājās un nopurinājos. Man nepadevās nolaišanās. Devos pie Stefana. Pārējie novērsās no manis un turpināja savus iesāktos darbus. Nopūtos un apsēdos viņam blakus. – Stefan? – iejautājos. Viņš salecās un paskatījās uz mani. Viņa acīs parādījās pārsteigums, bet tajās bija vēl kaut kas.
- Tu atguvi spārnus. – viņš pasmaidīja. Pamāju un ierāvu tos. Ierastās, siltās asinsstraumītes nebija. Raudzījos viņa acīs. Tajās dega liesmiņas. – Tātad.. Jūs ar Railiju..? – viņš novērsa skatienu un saknieba lūpas.
- Nē. – klusi nomurmināju. Apjautu, ka man nepatīk viņa greizsirdība. Viņš neatbildēja. – Stefan, nē. – iestenējos un pieskāros viņa plecam. Viņš ierāva mani sev klēpī un piekļāva savām krūtīm. Piespiedu vaigu viņa kaklam un aizvēru acis. – Man esi tikai tu. Es mīlu tevi. – klusi nočukstēju. Viņa tvēriens ap mani kļuva ciešāks.
- Eņģelīt... – viņš atviegloti nopūtās un noskūpstīja manus matus. Pasmaidīju un paraudzījos viņa acīs. Liesmiņas no tām bija pazudušas. Bija tikai maigums. Viņš pieliecās man tuvāk. Jutu, ka manī kaut kas iekņudas. Stefans iznīcināja attālumu starp mūsu lūpām. Viņa lūpas maigi pavēra manas un mūsu elpa saplūda. Laiks un vieta pazuda. Nekas neeksistēja. Bija tikai viņš, es un mūsu lūpas, kas vadīja elektrību.
