***
6.
Mana galva mazliet dunēja. Atvēru acis, bet tūdaļ arī aizvēru tās. Gaisma spīdēja tieši manās acīs. Sajutu plaukstu sev uz pieres.
- Eņģelīt? – tas bija Kols. Manas acis atsprāga vaļā. Es atrados kādā lielā telpā. Izskatījās pēc slimnīcas palātas, tikai trīsreiz lielāka. Aizvēru acis.
- Kol? – iejautājos.
- Tu mani sabaidītji. – viņš apsūdzēja. Sajutu brāļa lūpas uz savas pieres.
- Piedod. – nočukstēju. Kaut kas nebija tā, kā vajag. Kaut kas trūka. Mani spārni.
- Tu nogulēji veselu nedēļu. – viņš nopūtās. Atvēru acis. Kols mīļi raudzījās manī.
- Kur es esmu? – iejautājos.
- Skolas slimnīcā. – viņš noglāstīja manu vaigu. Ievilku elpu un centos piecelties sēdus. Kols man piepalīdzēja. Viņš sakārtoja spilvenus aiz manis un lika man atgulties tajos. – Tu nedrīksti tik daudz piepūlēties. Spārni tevi samocīja. – viņš nopūtās. Pamāju. Atvērās telpas durvis un pa tām ienāca Stefans. Es nesapratu sejasizteiksmi viņa sejā, kad viņš ieraudzīja mani. Tajā bija atvieglojums, sāpes un laime reizē. Stefans pienāca pie manis un uzlika plaukstu uz manas pieres. Kols pasmaidīja un paskatījās uz Stefanu. Šo smaidu Kolam nebiju redzējusi. Tas bija neierasts. Paskatījos uz Stefanu. Viņam zem acīm pletās tumši loki no negulēšanas. Viņš bija bijis man blakus.
- Vēlies ēst, dzert, jebko? – Stefans ievaicājās. Kols apgriezās un aši izgāja no telpas.
- Nē. – nomurmināju, lūkojoties puiša tumšajās acīs.
- Tu mūs sabiedēji. – Stefans nopūtās.
- Piedod. – nopūtos.
- Kā tu jūties? – viņš apsēdās uz gultas malas.
- Mazliet jocīgi. – saraucu uzacis. – Nav spārnu. – noriju siekalas.
- Tie ir tevī. – viņš pieskārās manam vaigam. Pamāju. – Tikai necenties tos dabūt atpakaļ. Tev mazliet jāatgūstas. – Stefans pasmaidīja.
- Labi. – nopūtos.
- Tev ir vēlviena spēja. – viņš pasmaidīja. Saraucu uzacis.
- Kāda? – iejautājos.
- Reģenerācija. Tavu spārnu radītie bojājumi sadzija vienā dienā. Tikai tavs ķermenis bija noguris un nespēja atjēgties. – viņš pieliecās man tuvāk. Pamāju.
- Tu biji pie manis. – nočukstēju. – Kāpēc? – ievaicājos.
- Man bija šeit jābūt. – viņš paraustīja plecus. Ievilku elpu.
- Paldies. – nomurmināju un mulsi nolaidu skatienu.
- Tev nav jāpateicas. Man vienkārši bija šeit jābūt un viss. – viņš pasmaidīja. Pamāju. – Atpūties. Labi? – viņš noglāstīja manu vaigu.
- Labi. – nopūtos un aizvēru acis. Man ķermenis bija stīvs. Taču vismaz nesāpēja. Tur, kur bija mani spārni, mazliet kņudēja, bet visādi citādi sajūta bija lieliska. Iegrimu miegā.
~~~
Pamodos. Istaba grima pustumsā. Nopūtos un piecēlos sēdus. Es jutos lieliski. Mana roka pieskārās kaut kam aukstam. Salecos. Paskatījos uz priekšmetu, kam biju pieskārusies. Tā bija ledus roze. Tās iekšā plūda uguns kā lava. Uzmanīgi paņēmu rozi rokās. Tā bija neticami auksta un skaista. Man par brīnumu, tā nekusa. Uguns skrēja rozes iekšā, liekot rozei izskatīties kā brīnumam. Tā bija pasakaini skaista. Pārslidināju pirkstus pār rozes smalki veidotajām ziedlapiņām. Man acīs iekrita lapiņa, kura stāvēja blakus manam spilvenam. Paņēmu to un sāku lasīt.
„ Piedod. Man bija jābēg, Eņģel. Es nespēju būt tavā tuvumā, nenodarot tev pāri. Man tas bija jādara, jo es iemīlēju tevi. Šajās dienās esmu pārdomājis visu. Tu biji brīnišķīgs brīnums, kuru es satiku pavisam nejauši. Tomēr es nevaru. Piedod man. Es mīlu tevi. Tieši tāpēc centīšos turēties tālāk. Mēs nevaram būt draugi. Un, iespējams, tu nemaz to nevēlies. Tev tikai jāzin, ka mīlu tevi, Eņģelīt. Tu esi ieslēgta manā sirdī uz mūžu. Piedod.
Es ceru, ka roze tev atgadinās mani. Netikai labā nozīmē. Tev ir jāsaprot, ka manā tuvumā esi apdraudēta. Stihijas ir nopietna lieta. Es varēju tev nodarīt pāri. Kā Dženiferai, kad viņa mani atrada. Piedod, ka liku domāt, ka mēs varam būt labi draugi.
Nemeklē mani. Es esmu bīstams.” Manas asaras izraibināja papīru. Stefans bija prom. Pielecu kājās un uzrāvu botes. Es nezināju, ko darīšu, bet es neļaušu Stefanam tik vienkārši aiziet. Izskrēju no telpas un apmulsu. Atrados gaitenī, taču šo es neatcerējos. Uz labu laimi sāku skriet. Nonācu mazajā gaitenī, kurš veda uz ēdamzāli. Ievilku elpu un atvēru masīvās durvis. Mans skatiens pārskrēja pār zālē esošajiem un apstājās pie Kola, kurš sarunājās ar Emmu. Pieskrēju pie viņiem. Manā plaukstā joprojām bija ledusuguns roze.
- Eņģelīt? – Kols satraukti vērās manī.
- Kur ir Stefans? – drebošā balsī noprasīju.
- Savā istabā? – Emma minēja. Apcirtos un izskrēju no zāles. Jutu, ka viņi man seko. Ieskrēju garajā gaitenī un nesos tālāk. Kaut viņš nebūtu paspējis tikt nekur tālu. Atvērās Stefana istabas durvis un viņš iznāca ārā ar visiem koferiem. Noelsos un metos pie viņa. Viņa skatiens satumsa.
- Tu pamodies. – viņš sakoda zobus.
- Nedari tā. – ievaidējos un apstājos.
- Tu zini kāpēc es to daru. – Stefans nomurmināja.
- Nē. – nočukstēju. – Tu neesi bīstams. Es tam neticu. – drudžaini čukstēju. Jutu, ka asaras izlaužas. Viņš klusējot raudzījās manī.
- Es esmu. – viņš noņurdēja. Kols un Emma pieskrēja pie mums.
- Stef, ko tu dari? – Emma iejautājās.
- Viņš grib doties prom. – iešņukstējos un piespiedu viņa taisīto rozi savām krūtīm. Stefana skatiens pievērsās rozei.
- Tu esi iemīlējis viņu. – Kols blenza Stefanā. Emma samulsusi paskatījās uz Kolu. Stefans nopūtās.
- Es apdraudu jūs visus. Tu zini kādas ir manas spējas, Emma. – Stefans ieņurdējās. Emma apcirtās un devās prom. Kols ieņurdējās.
- Patlaban tu nevienu neapdraudi. – Kols iebilda. Noslaucīju asaras, bet tās atkal plūda. Laukā sāka līt. Gaitenī bija viens logs. To izgaismoja skaudra zibensšautra. Stefana skatiens satumsa. Kols nopūtās, apgriezās un smagi slāja prom. Stefans raudzījās manī.
- Ļauj man iet. – viņš lūdza.
- Nē, Stefan.- ievaidējos un spēru soli viņam tuvāk. Viņš nometa koferus.
- Es esmu bīstams. Es neizturēšu, ja nodarīšu tev pāri. – viņš ievaidējās un atspiedās pret gaiteņa sienu.
- Tu tagad to dari. – iešņukstējos.
- Tas ir tādēl, lai tu būtu drošībā. – viņš iebilda.
- Tu man esi svarīgs. – nočukstēju. Viņš nopūtās.
- Es esmu iemīlējies tevī. Tavas jūtas pret mani nav tādas. – Stefans nočukstēja. Sažņaudzu rozi.
- Tu to neesi pārbaudījis. – nolaidu skatienu un piesarku. Viņš aizturēja elpu. Kādu mirkli valdīja klusums. Pacēlu skatienu. Viņš bija aizvēris acis. Ievilku elpu un trijos, lielos soļos pārvarēju attālumu starp mums. Viņš neatvēra acis. – Es esmu pārliecināta, ka tu spēj sevi savaldīt. – nočukstēju, pārtraucot klusumu. – Tu neesi man vienaldzīgs. – klusi iebildu un pieskāros viņa vaigam.
- Nemelo, lūdzu. – viņš ievaidējās un atvēra acis.
- Es nemēdzu melot. – iebildu un apviju rokas ap viņa kaklu. Apskāvu viņu. Viņš apvija rokas ap manu vidukli un piespieda mani sev klāt.
- Tu tiešām vēlies, lai es esmu pie tevis? Pat ja apdraudu tevi? – viņš jautāja manos matos.
- Jā. – nomurmināju.
