***
5.
- Kas bija jāspiež? – iesmējos.
- Šis. – Stefans pasmaidīja un uzpieda kādu pogu telefonā.
- Āā. – novilku. Viņš iesmējās un apgūlās gultā guļus. Atkārtoju visu, ko biju iemācījusies par telefonu. Atradu Kola numuru un uzspiedu to.
- Jāāā! Es zināju, ka piezvanīsi! – Kols iebļāva klausulē pēc pirmā pīkstiena. Iesmējos.
- Tas bija tik paredzami? – smaidot vaicāju.
- O, jā. – viņš novilka. Iespurdzos. – Kā tev tur iet? – Kols noprasīja.
- Labi. Šeit visi ir... līdzīgi. – nomurmināju un paskatījos uz Stefanu. Stefans pasmaidīja.
- Ar spārniem?! – Kols izbrīnīti izsaucās.
- Nē. – iesmējos. – Katram ir kādas spējas. Es neesmu visdīvainākā. – nomurmināju un apgūlos blakus Stefanam.
- Āa. Es gribu pie tevis! – Kols ievaidējās. Bija dzirdams pamatīgs būkšķis. – Au! – Kols iesmējās.
- Kas notika? – saraucu uzacis.
- Es izkritu no gultas. – viņš izklausījās nokaunējies. Iesmējos. – Nesmejies par mani. – iztēlojos, ka viņš uzmet lūpu. Pasmaidīju.
- Labi. – pamāju.
- Stefans tev palīdz? – Kols iejautājās.
- Jā. – pasmaidīju.
- Malacis. – Kols ieņurdējās.
- Tu to liki? – iejautājos un paskatījos uz Stefanu. Viņš domīgi pētīja griestus.
- Jā. – Kols iesmējās. – Mamma un es aizbrauksim pie tevis. Ja? – viņš iejautājās.
- Pagaidi. – nomurmināju un aizklāju klausuli ar plaukstu. – Vai viņi drīkst apciemot mani? – pievērsos Stefanam.
- Protams. – viņš pamāja.
- Protams. – iesmēju klausulē.
- Super! – Kols izgrūda. Pasmaidīju. – Eņģelīt, man jābeidz. – viņš skumji paziņoja.
- Labi. – pasmaidīju.
- Mēs rīt brauksim. – Kols sajūsmā iesmējās.
- Super. – iespurdzos.
- Atā, eņģelīt. – Kols nopūtās.
- Atā. – nomurmināju. Viņš atvienoja. Nopūtos un pablenzu griestos. Kāds pieklauvēja pie istabas durvīm. Piecēlos sēdus. Tā bija Dženifera.
- Sveika! – viņa pasmaidīja. Stefans piecēlās sēdus.
- Sveiki. – pasmaidīju.
- Ceru, ka esi iejutusies. – viņa ienāca istabā.
- Mazliet. – atsaucos un paskatījos uz Stefanu. Viņš uzsmaidīja.
- Mēs varētu iet mēģināt kontrolēt tavus spārnus. – Dženifera apsēdās uz krēsla.
- Tas būtu lieliski! – noelsos. Viņa pasmaidīja.
- Tikai man tevi ir jābrīdina. – viņa palika nopietna. – Tas sāpēs. Vēlvairāk par spārnu augšanu. Bet tas būs tikai no sākuma. Kad pieradīsi un spārni būs pielāgojušies, tev nesagādās nekādas problēmas to kontrolēšana. – viņa iedrošinoši pasmaidīja. Pamāju. – Vai esi gatava? – viņa iejautājās.
- Nē, bet mēģināšu. – atsaucos.
- Tu esi drosmīga. – Dženifera secināja. Pasmaidīju un piecēlos no gultas. Stefans sekoja manam piemēram. Dženifera piecēlās un devās laukā no istabas. Stefans satvēra manu plaukstu un vilka mani viņai līdzi. Devāmies pa gaiteni uz priekšu. Iegājām kādā telpā. Tā bija gaiši izgaismota un ar milzīgiem logiem. Emma un rudais puisis sarunājās, bet tad apklusa, ieraudzījuši mūs. Emma uzsmaidīja Stefanam un pievērsās puisim. Viņi atsāka sarunu. Stefans atlaida manu plaukstu. Dženifera pagriezās pret mani. – Es domāju, ka tu varētu novilkt topiņu. Tas varētu mazliet traucēt. – viņa uzsmaidīja. Pamāju un attaisīju pogas. Tad aši norāvu topiņu. Stefans ieinteresēts pētīja manus spārnus. Izpletu tos un atkal sakļāvu. Dženifera atzinīgi pamāja. – Tu proti tos kontrolēt. Ideāli. Tagad centīsimies viņus ieraut. – viņa pienāca pie manis un aplūkoja spārnus.
- Džen, mēs drīkstam lidot? – rudais puisis pievērsās Dženiferai.
- Protams, Railij. – Dženifera pamāja. Railijs norāva savu kreklu. Emma darīja tāpat. Viņa palika krūšturī, tāpat kā es. Railijs piegāja pie lielākā loga un atvēra to. Skatījos uz Emmu. Viņa izlieca muguru un viņas ādu pāršķēla kauli. Nākamajā mirklī no tiem jau bija izveidojušies ideāli, balti spārni. Pavērtu muti blenzu. Viņa pat nesaviebās. Emma ieskrējās un skaisti izplanēja pa logu. Noelsos. Dženifera pasmaidīja. Stefans iesmējās. Railijs sekoja Emmas piemēram. – Sakoncentrējies uz muguras lāpstiņām. Tikai nedari neko strauji. Strauji nav labi. – Dženifera nomurmināja. Jutu, ka saspringt mani roku un muguras muskuļi.- Labi. Tagad lēni centies vilkt mukuļus uz iekšu. – viņa pētīja manu muguru. Jutu, ka manas krūtis un krūškurvis izvirzās uz āru. Sakodu zobus. Ķermeni caurstrāvoja neciešamas sāpes. – Nesteidzies. – Dženifera brīdinoši ierunājās. Jutu, ka kaut kas silts notek gar muguru uz leju. – Pārtrauc. – Dženifera pavēlēja. Bet es nespēju. Spārni neklausīja. Tie spītīgi vilkās iekšā. Savilku plaukstas dūrēs un centos noturēties kājās. Pār manām lūpām pārvēlās vaids. – Aleksa, centies pārtraukt. – Dženifera lūdzās. Jutu, ka mani ceļi ļodzās. Nodrebēju. Sāpes bija nelokāmas. Tās caurstrāvoja katru manu ķermeņa šūniņu. Sajutu asiņu garšu izplūstam mutē. Es biju iekodusies savā lūpā.
- Aleksa.. – Stefans uztraucies pieskārās manai rokai. Sabruku ceļos. Atstutējos uz rokām. Mugura smeldza. Spārni vilkās arvien dziļāk. Truli blenzu grīdā sev priekšā. Iekliedzos, kad viens spārns ar nepatīkamu krakšķi pazuda manī.
- Neļauj tiem kontrolēt sevi! – Dženiferas kliedziens atskanēja it kā tālumā. Iekliedzos un sabruku uz grīdas.
