***
21.
Apmierināti sēdēju troļļa plecā. Viņš bija tiešām pateicīgs. Viens pēc otra krita pretinieki. Ar viņa palīdzību.
- Malacis! - iekliedzos un pacēlos spārnos. Trollis atzinīgi novicināja vāli un trieca to kādā pretinieku grupā, kura šāva uz viņu. Tie izklīda kur kurais. Tur tos sagaidīja audzēkņi ar spējām. Uguns un ūdens plosīja viņus. Traucos pie kāda puiša, kurš bija ievainots. Nolaidos un steidzīgi pacēlu viņu uz rokām. Viņš iekunkstējās. Pacēlos spārnos un laidos uz neieņemto zonu – Slimnīcu. Tur darbojās meitenes, kuras spēja dziedēt brūces. Ielaidos pa atvērto logu un noguldīju puisi brīvajā gultā. Pie viņa piesteidzās piecpadsmit gadus veca meitene un sāka apkopt puiša brūces. Ieskrējos un no jauna izplanēju tumšajā, moku pilnajā naktī. Pamanīju Teilora tumšo stāvu un neapdomājoties metos viņam virsū. Notriecu viņu gar zemi un ietriecu kulaku viņa sejā. – Slepkava! – paziņoju. Viņš apdullis centās nofokusēt skatienu uz manu seju. Mani spārni naidā raustījās. Vēlviens blieziens pa viņa seju no manas puses. Izrāvu ieroci no viņa rokām un nomērķēju. Manī ielija patīkams naida siltums. Es būšu nogalinājusi slepkavu. Vainīgo, kurš bija pavēlējis nogalināt manu ģimeni.. Izšāvu. Teilora pierē parādījās lodes pēda. Viņš bija miris. Piecēlos un pacēlos spārnos. Teilors bija miris. Planēju uz kāda bara pusi, kuri centās nogalināt kādu puisi ar metāla kontrolēšanas spējām. Sāku apšaudi uz ienaidniekiem. Viņi krita viens pēc otra. Novēlos blakus puisim. Viņš piesvempās kājās un aplūkoja apkārtni. Arī es piecēlos. Bija iestājies klusums. Atskanēja skaļi uzvaras saucieni. Mēs bijām vinnējuši. Puisis apkampa mani. Es atbildēju viņa apskāvienam. Visi sajūsmā metās skolā. Arī es un puisis. Ienesāmies skolā. Visi bija sajūsmā. No mums krituši bija tikai četri, kuri pienācīgi tiks apglabāti. Ienaidnieki bija krituši visi. Pasmaidīju. Manas acis uzmeklēja Maiklu un viņa draugus. Lauzu ceļu cauri pūlim, pie viņiem. Piegāju pie Maikla. Tikai tagad apjēdzu, ka viņš neizskatās laimīgs. – Maikl? – ievaicājos. Viņš sakoda zobus.
- Mums nekas nesanāks, Aleksa. – viņa balss bija ledaina. Nesaprašanā raudzījos viņā. – Piedod. Es ar sava tēva slepkavu nespēju būt kopā. – viņš novērsa skatienu.
- Ā. – tas bija viss, ko es pateicu. Mana sirds atkal bija akmens. Izlikties bija viegli. Pagriezos un devos prom. Bet tad apcirtos. – Tu domā man bija vieglāk?! – uzbrēcu viņam. – Tu esi dēls slepkavai, kurš nogalināja manu mazo brāli un vīrieti, kuru mīlēju vairāk par visu! – piegāju pie viņa un iesitu pamatīgu pļauku. – Bet, paldies par to vienu mirkli! – izšņācu un devos prom. No viņa nebija nekādu emociju. Paldies Dievam. Viņš bija tik pat egoistisks kā viņa tēvs. Pēkšņi sajutu skaudras sāpes mugurā. Man aizsitās elpa. Sabruku. Iestājās klusums un visu skatieni bija kā piekalti man un vīrietim, kurš bija izšāvis. Tas bija Teilora padotais. Vienīgais, kurš palicis dzīvs. Viņš izšāva vēl trīsreiz un tad tikai pārējie atjēdzās no šoka. Viņā saurbās septiņreiz vairāk ložu, nekā manī. Viņš nokrita miris. Manu ķermeni plosīja neizturamas sāpes. Centos atgūt elpu, bet tas bija grūti. Mana reģenerācija nespēja tikt galā ar tik daudziem ievainojumiem. Mans ķermenis bija pārguris.
- Aleksa. – Maikls ievaidējās un notupās ceļos man blakus. Viņa siltās rokas pieskārās manai sejai. Man bija auksts. Es tomēr viņam nebiju tikai slepkava. Izspiedu smaidu. – Nē, Aleksa. Tu nedrīksti! – Maikla balss izskanēja histēriski. Centos ieelpot. Tas sagādāja neizturamas sāpes. Nodrebēju. – Nē, es tevi mīlu. Dzirdi? Nepamet mani! – viņš ieņurdējās un paslēpa seju pie manām krūtīm.
- Noskūpsti mani. – lūdzu. Tas bija vismuļķīgākais, ko esmu lūgusi. Maikls piekļāva lūpas manām. Es jutu asaras, kas ritēja pār viņa vaigiem. Tās bija sāļas. Sajutu savu asiņu garšu mutē. – Piedod... par visu. – izspiedu. Viss satumsa...
Jā, stāsta beigas. Zinu, ka būs, kas dusmojas un būs, kam pat patīk, tomēr, jā. Mans stāsts. Pavērsiens ir tāds, kāds ir. Un, jāatzīst, ka šis ir vienīgais manis rakstītais stāsts ar neforšām beigām.
Varbūt, ja saņemšos, ielikšu šeit vēl kādu savu stāstu, bet tad jau redzēs. :3
Nu žēl ka izdomāji šādi beigt stāstu. 
