***
15.
Pēc nedēļas.
Atskanēja sirēnas. Tās griezās ausīs.
Visi dārzā mītošie pieleca kājās un metās iekšā skolā. Bija dzirdama helikopteru rūkoņa. Stefana plauksta cieši turēja manējo. Jutu, ka drebu. Atkal. Vai tie normālie cilvēki vienkārši nevar aizmirst par šīs skolas eksistenci?! Kols skrēja kopā ar Railiju un Emmu. Atviegloti nopūtos. Ieskrējām lielajā zālē un sastājāmies vienā lielā burzmā. Visi puiši nostājās mums priekšā. Man bija bail par Stefanu. Viņš stāvēja pats pirmais. Jutu, ka mani saķer Emmas plauksta. Viņa mani vilka prom no viņa. Negribīgi sekoju draudzenei. Nostājāmies pie pārējajām meitenēm. Viņas visas uztraukti saskatījās. Atvērās ieejas durvis un pa tām iesoļoja valstsvīri. Viņi nebija bruņoti un tas lika mums apmulst. Puiši domīgi saskatījās.
- Labdien. – pazinu šo balsi. Tas bija Teilors. Saspiedu Emmas plaukstu. Dženifera paspraucās mums garām ar neparasti nopietnu sejasizteiksmi.
- Labdien! – viņa nervozi pasmaidīja. – Bērni, jūs varat izklīst. Šī bija maza viltus trauksme. – viņa paskatījās un Stefanu, bet tad aši pievērsās vīriešiem. Visi atviegloti uzelpoja. Tikai ne es. Šeit kaut kas nebija tīrs. Stefans un vēl daži no manis kaut ko slēpa. Visi izklīda. Satvēru Stefana plaukstu.
- Ne tagad, mazā. Man ir... – viņš iesāka, bet es viņu apklusināju.
- Tu man visu izstāstīsi! Te un tagad! – nošņācos. Stefans samulsis manī raudzījās. Viņš pirmo reizi redzēja mani dusmīgu. Es necietu melus. Man tie riebās. Tā bija sabiedrības, uzticības, mīlestības inde. Meli nogalināja visu.
- Stefan, tu nāc? – Dženifera uzsauca. Stefans pamāja, bet tad atkal pievērsās man.
- Es tagad nevaru. – viņš nočukstēja.
- Saki! – noskaldīju un sakrustoju rokas uz krūtīm.
- Kol, ved viņu prom. – Stefans pavēlēja Kolam.
- Nāc. – Kols pasmaidīja un es vienkārši nespēju neklausīt viņam. Uzmetu dusmīgu skatienu Stefanam. Viņš pasmaidīja, apgriezās un aizskrēja.
- Kol! – sāku protestēt. Brālis tikai pasmaidīja. Viņš bija attīstījis savas spējas ideāli. Un tas mani kaitināja. Viņš varēja mani pakļaut. Nopūtos un turpināju viņam sekot. – Vai tu zini, kas šeit notiek? – iejautājos. Viņš pamāja, bet saknieba lūpas. Ievaidējos. – Es laikam esmu tik idiotiska, ka man neko nedrīkst uzticēt! – ieņurdējos.
- Nē, eņģelīt. Vienkārši... Tā lieta nav domāta sieviešu zināšanai. – Kols visgudri noteica. Pasmaidīju.
- Un kas tad ir Dženifera? – iespurdzos.
- Viņa ir direktore. – Kols lepni noteica. Izgājām dārzā. Pamanīju, ka lielākā daļa puišu šeit nav. Saraucu uzacis. Tātad lielākā daļa zin, kas notiek. Nopūtos. Kols apsēdās un atspiedās pret stumbru. Sekoju viņa piemēram.
- Pastāsti. – dīcu. Viņš nopurināja galvu un saknieba lūpas. Ieņurdējos un izmetu kādu lamuvārdu. Kols uzjautrināts iesmējās. Paglūnēju. – Es tāpat uzzināšu. – izņurdēju.
- Jā, ja. - - Kols pasmaidīja un pamāja.
~~~
Stingi blenzu Stefana acīs. Aiz loga bija jau satumsis. Viņš tik tikko bija pārradies no sapulces.
- Kas, pie joda, notiek? – sakostiem zobiem jautāju. Biju pārskaitusies. Neviens man neko nevēlējās stāstīt.
- Eņģelīt... – Stefans nopūtās.
- Izbeidz eņģeļot! – izspļāvu. – Man riebjas. Riebjas, ja noklusē kaut ko! – pametu rokas gaisā un maršēju pa istabu.
- Es nedrīkstu tev neko teikt. – viņš atkrita gultā. Nošņācos.
- Tātad man jau ir jāuztraucas. – pamāju un turpināju soļot pa istabu. Viņš tikai nopūtās. Piegāju pie loga un pablenzu laukā. Nekas neliecināja, ka šodien šeit būtu bijuši valstsvīri. Viss bija kā ierasts.
- Neuztraucies tik ļoti. – Stefana rokas apvijās ap mani. Jutu viņa elpu sev uz kakla. Aizvēru acis. Tas bija patīkami. Pagriezos pret viņu un apskāvu.
- Kā lai es neuztraucos, ja nezinu, kas īsti notiek? – ieņurdējos. Viņš apvija ciešāk ap mani rokas.
- Vienkārši nedomā par to. – viņa lūpas lēni slīdēja pār manu kaklu.
- Stef, kas tev ir padomā? – smaidot jautāju.
- Vienas vienīgas perversības. – viņš nopūtās un maigi iekoda manā auss ļipiņā. Iesmējos un iekodu sev lūpā.
- Tu domā, ka ar perversībām liksi man aizmirst to, ka tu slēp kaut ko no manis? – iejautājos un atrāvos no viņa.
- Mazliet. – viņš vainīgi pasmaidīja. Ieņurdējos un novērsos. – Aizmirsti. Tas nav nekas svarīgs. – viņš noglastīja manu vaigu. Paglūnēju.
- Tad pasaki, kas tas ir. – savilku uzacis.
- Aleksa, es nevaru. Pat gribēdams, ne. Tas ir pārāk bīstami. – viņš ievaidējās. Pablenzu. Viņš apjēdza savu muļķību un ietrieca dūri sienā. Tā mazliet iešķīda. – Sasodīts. – viņš izņurdēja.
- Nekas svarīgs. – noriju kamolu. – Kas tas ir? Kāpēc? – noņurdēju.
- Mīļā... – viņš ievilka elpu.
- Nemelo man. – ierūcos un sakrustoju rokas uz krūtīm.
- Aizmirsti. – viņš izgrūda, apcirtās un devās prom. Saķēru viņa rokas locītavu un pavilku atpakaļ.
- Kāpēc tu man neuzticies? – noprasīju.
- Man ir aizliegts par to kādam teikt. – viņš bezspēcīgi nopūtās.
- Nu, forši. Es no tevis neatkāpšos ne soli. – aizvilku viņu līdz gultai, iegrūdu viņu tajā un apgūlos blakus. Viņš nostenējās un piecēlās sēdus. Sekoju viņa piemēram.
- Izbeidz. – viņš iespurdzās.
- Nē. – uzpūtīgi noburkšķēju. Viņš pieskārās manam vaigam.
- Tu mani nebeidz pārsteigt. – viņš nogrozīja galvu un pasmaidīja. Nopūtos un ierāpos viņam klēpī. Viņš apvija rokas ap mani. Pieglaudos viņa krūtīm un aizvēru acis.
- Es uztraucos. – iekunkstējos.
- Eņģelīt... – viņš nopūtās. Ieķēros viņa kreklā. Notrinkšķēja kāda vīle. – Eņģelīt! – tas jau bija pārsteigums. Pasmaidīju un paskatījos uz viņu. Viņš pasmaidīja.
- Es uzzināšu, Stef. – izbāzu mēli. Viņš pasmīkņāja.
- Labi, bet tagad... – viņš ievilka elpu un pablenza uz manām lūpām. Pastiepos pēc viņa lūpām un pievilku viņu sev ciešāk klāt. – Sasodīts, eņģelīt... – viņš ieņurdējās un pacēla mani. Apviju kājas ap viņa gurniem un neļāvu viņam turpināt.
