***
13.
Stefans truli blenza uz savām rokām. Kols mierinoši uzlika plaukstu uz viņa pleca, bet viņš pat nepievērsa tam uzmanību. Stefans bija nogalinājis divpadsmit vīriešus. Viņi nebija izturējuši Stefana spēju uzplūdu. Vīrieši bija uzvārījušies. Viņu asinis bija pārāk sakarsētas. Viņus nespēja glābt. Vēl divi, smagi cietuši, bija skolas slimnīcā. Nopūtos un pieskāros Stefana vaigam. Viņš atgrūda manu roku, pieleca kājās un izmetās no ēdamzāles. Skumji noraudzījos viņam pakaļ.
- Viņam ir jāsamierinās, eņģelīt. – Kols skumji pasmaidīja un satvēra manu plaukstu. Nopūtos un atspiedos pret brāļa plecu. Viņš mierinoši aplika roku ap maniem pleciem. Emma bija piekļāvusies Railija krūtīm. Visu noskaņojums bija drūms. Neviens nevēlējās kāda nāvi. Pat ja tas bija ienaidnieks, kurš bija gatavs nogalināt viņus.
- Man ir jābūt pie viņa. – nočukstēju un atrāvos no brāļa pleca.
- Esi uzmanīga. – viņš pamāja un atlaida manu plaukstu. Skumji pasmaidīju, piecēlos un izskrēju no ēdamzāles. Izskrēju no skolas. Es zināju, ka viņš būs pie ezera. Es jutu. Aši devos cauri rožu dobju labirintam. Nonācu pie ezera. Viņš bija apsēdies zālē un drūmi blenza ūdenī. Klusi piegāju pie viņa un apsēdos viņam līdzās.
- Stef.. – nočukstēju un pieskāros viņa plecam. Viņš aizgrieza galvu, vairoties paskatīties uz mani. Nopūtos un atspiedu pieri pret viņa plecu.
- Tā jau ir trešā reize. – viņš aizžņaugti izgrūda. Pacēlu skatienu un paraudzījos uz viņu. Viņš cītīgi pētīja ezera sīkos vilnīšus. – Pirmoreiz es nogalināju savus vecākus un trīsgadīgo māsiņu. – viņš izspieda caur zobiem. Ievilku elpu un pieglaudos viņa plecam. Tas bija pārāk šausmīgi. Aizvēru acis. – Otro reizi es gandrīz nogalināju Dženiferu. Un tagad.. – viņš aizturēja elpu.
- Tās ir tavas spējas, ne tu. – iebildu un ievilku dziļu elpu.
- Nē, tas esmu es. – viņš sakoda zobus.
- Tu to nevēlējies. Viņi paši bija vainīgi. - nopūtos.
- Nē. Atstāj mani vienu. – viņš ieņurdējās.
- Tā nav tava vaina. – ievaidējos. Viņš sažņaudza plaukstas dūrēs.
- Atstāj mani vienu. – viņš atkārtoja. Piecēlos.
- Tikai atceries, ka es mīlu tevi. – skumji pasmaidīju un devos prom.
- Ej ellē. – dzirdēju, ka viņš atburkšķ. Aizvēru acis un ievilku elpu. Man sāpēja, sasodīts. Viņa vārdi bija kā nāvējošas bultas. Es miru. Iekšēji. Jutu, ka karstas asaras samērcē manus vaigus. Ļāvu tām ritēt. Atslīgu pret koka stumbru un apskāvu savus ceļus. Paslēpu seju pie ceļiem. Daļa manis mira. Viņa vārdi iedvesa manī baisu pārliecību, ka viņš mani nemīl. Es biju viņā iemīlējusies par ātru. Ievaidējos.
- Eņģelīt? – uz mana pleca uzgūla Railija plauksta.
- Ko? – pacēlu galvu un aši aizslaucīju savas asaras. Viņš skumji manī raudzījās. Debesis satumsa. Tuvojās negaiss. Stefana negaiss.
- Nāc iekšā. – viņš nopūtās un pierāva mani kājās. Nodrebēju un pieglaudos viņa plecam. Viņš klusējot mani apskāva un veda skolā. Pirmās lietuslāses uzpilēja manam vaigam. Tās bija kā ledus. Aukstas un nemīlīgas. Nopūtos. Emma un Kols nāca mums pretī. Abu sejās bija viena un tā pati izteiksme. Līdzjūtība. Un man tas riebās. Atrāvos no Railija un apcirtusies izmetos laukā. Izlaidu spārnus, pārplēšot savu maiku, un pacēlos spārnos. Tas sanāca apbrīnojami viegli. Es lidoju. Prom. No visa. Manīju Stefana stāvu, kas nolūkojās manī. Uz mirkli man gribējās nolaisties un piekļauties viņa krūtīm, bet es apspiedu šo vēlmi. Paātrināju lidošanas ātrumu un lidoju prom no skolas. Prom no šiem cilvēkiem.
Es izmirku. Lidot kļuva grūti. Nopūtos un sapratu, ka man ir jānolaižas. Es biju ļoti tālu no skolas. Nosēdos uz lielā tilta margām un lūkojos uz plūstošo, bezgalīgo ūdeni zem manis. Es vēlējos tajā iemesties un pazust. Gaisu pāršķēla zibens šautra. Likās, ka tālumā dzirdu kādu mežonīgi kliedzam. Nopūtos. Pār tiltu brauca mašīna. Viena vienīga. Novērsos no tās un apmulsusi vēroju ūdeni. Tajā veidojās virpulis. Tas pletās, atsedzot kailu gultni tā vidū. Atvars. Nekontrolējams. Gluži kā Stefana spējas. Nokāru galvu un lūkojos uz savām mitrajām botēm. Es nezināju kā tikšu atpakaļ. Muļķe.
