***
12
Atvēru acis. Es neatcerējos kā nokļuvu savā istabā. Nopūtos un paraudzījos uz Stefanu. Viņš vēl gulēja, ja netēloja. Uzliku galvu uz viņa krūtīm un aizvēru acis. Manu acu priekšā zibēja ainas no vakarnakts. Tās bija ideālas. Tāpat kā sajūtas, ko Stefans bija radījis. Viņš nopūtās. Pacēlu galvu un uzlūkoju viņu.
- Labrīt. – viņš pasmaidīja.
- Labrīt. – saņēmu viņa plaukstu un rotaļājos ar viņa pirkstiem. Viņa roka apvijās ap manu vidukli un piekļāva mani sev cieši klāt. Pasmaidīju.
- Celsimies? – viņš ievaicājās. Man ieburkšķējās vēders.
- Mhm. – pamāju. Izlīdām no gultas un sākām ģērbties. Vakardienas kleitas vietā uzvilku džinsus un topiņu. Matus sataisīju nevīžīgā astē un uzvilku botes. Stefans bija jau gatavs. Piegāju pie viņa un apskāvu. Viņš cieši pieglauda mani sev klāt. Kādu mirkli klusējot stāvējām. Pēkšņi skolu pāršalca sirēnas. Apbrīnojami skaļas un griezīgas. Salecāmies. Stefana sejā parādījās šoks. Viņš saķēra manu plaukstu un aši vilka ārā no istabas. – Kas notiek?! – iebrēcos, cenšoties pārkliegt sirēnas.
- Mums uzbrūk. – viņš caur zobiem izgrūda. Arī Kols izskrēja no savas istabas. Saķēru brāļa plaukstu un vilku līdzi. Metāmies prom pa gaiteni. Ārpusē bija dzirdama helikopteru rūkoņa un šāvienu trokšņi. Nonācām pie lielajām trepēm un skrējām lejā, bet tad sastingām. Lielā zāle bija pārpildīta ar valdībasspēkiem, kuri, pielādējuši ieročus, bija ieņēmuši skolu. Stefans aizvilka mani sev aiz muguras. Kols nostājās viņam blakus. Abu stājā bija kaut kas vienāds. Noelsos. Tad tāpēc Dženifera tik ļoti trenēja puišus! Tie bija kā mūsu sargi. Jutu, ka mana sirds uztraukumā dauzās kā neprātīga. Likās, ka saļimšu. Pārlaidu skatienu zālei. Visi puiši meitenes bija aizvilkuši aiz savām mugurām. Drošībā. Mums bija pievērsti vairāku vīriešu ieroču stobri. Mazais Kristians bija stalti izslējies, sargājot kādu divus gadus vecu meitenīti. Railijs bija aivilcis Emmu sev aiz muguras, neļaujot vīriešiem uz viņu nomērķēt. Iestājās spējš sastingums. Nekustējāmies mēs un nekustējās arī ienaidnieki. Bet tad sākās kustība. Valdības vīri pašķīrās, dodot ceļu kādam vīrietim. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā. Viņa sirmie mati bija glīti saveidoti ar želeju. No uztraukuma pieskāros Stefana mugurai. Es jutu viņa saspringtību. Viņš bija gatavs atdot dzīvību manis dēļ. Un viņš bija auksts. Kā ledusgabals. Centos nomierināt savu strauji pukstošo sirdi, taču tā sāka trakot vēl vairāk.
- Labdien, bērni! – vīrietis uzsāka, bet apklusa, jo mazā meitenīte, aiz Kristiana muguras, ieraudājās. Visi sastinga. Daži no vīriešiem pievērsa ieročus meitenītei. Ieķēros Stefana rokā. Viņš pastūma mani atpakaļ. Drošībā.
- Ja jūs viņai kaut ko nodarīsiet... – no Kristiana izlauzās drauds. Tā vairs nebija mazā puikas balss. Tā varēja izklausīties pieaudzis vīrietis, kurš aizstāv savu mīļoto. Daži no vīriešiem uzlādēja ieročus. Šausmās sastingu. Sirmais vīrietis nevērīgi novicināja roku. Un atskanēja šāvieni, bet lodes nevienam netrāpīja. Tās, tikko izšāvušās, nokrita zemē kā atdūrušās pret neredzamu sienu. Noelsos. Paskatījos uz Kristianu. Viņš bija izslējies un viņa zilās acis mirdzēja vēl zilākas.
- Bērni, nedariet muļķības. – apjēdzu, ka vīrieša balss ir vispretīgākā skaņa, ko esmu dzirdējusi. Spējā naidā nodrebēju.
- Kāpēc tu esi ieradies, Teilor? – Dženifera partrauca klusumu, droši iznākdama visu priekšā. Vīrietis smīkņājot paskatījās uz viņu.
- Tu joprojām aizstāvi šos...radījumus? – Teilors iejautājās. – Vai tu nesaproti, ka lielākā daļa no šiem ir bīstami parējajai sabiedrības daļai? – viņš turpināja, izklausoties pēc mūsu ģeometrijas skolotāja Hameleona, kurš spēja mainīt krāsu. Mēs vienmēr zinājām kad viņš ir dusmīgs. Viņš palika zili violetā krāsā. – Turklāt, paskaties uz šiem... mutantu topošajiem vīriešiem. – Teilors norādīja uz Kristianu. Dženifera samiedza acis.
- Un tu ceri, ka viņi ļaus tev rīkoties ar viņiem kā labpatīkas? Viņi ir cilvēki. Tikai mazliet atšķirīgi! – Dženiferas balss aizvilnīja kā baznīcā.
- Mazliet? – Teilors skeptiski vaicāja. – Tu nespēsi ilgi viņus noturēt drošībā. Viņi izies ārpus šīs skolas sienām un nogalinās pārējos ar savām spējām, kurām nav jābūt! – ar katru izrunāto vārdu Teilors kļuva arvien nesavaldīgāks.
- Viņi to nedarīs! Jums vienkārši ir bail, jo viņi ir īpaši ar savām spējām. Jūs vairs neesat spēcīgākie šajā valstī! – Dženifera atcirta. Satvēru Stefana plaukstu. Viņš to mierinoši paspieda. Iestājās stings klusums.
- Mēs izgudrosim zāles pret jums. – Teilors iešņācās un novicināja roku. Sākās haoss. Vīrieši izklīda un sāka apšaudi. Nogrūdu Kolu malā un aizsedzu Stefana krūtis ar savu augumu. Manā mugurā ietriecās četras lodes.
- ALEKSA! – Stefans uzķēra mani un noguldīja. Mani plosīja dīvaina sajūta. No vienas puses bija skaudras sāpes, no otras.. kņudoņa. Lūkojos Stefana sejā un nesapratu vai man raudāt, vai smieties. Sajutu asiņu garšu sev mutē un aizvēru acis. Apjautu, ka no Stefana kliedziena bija iestājies klusums. Tas dunēja manās smadzenēs.
- Tad tāds bija jūsu nodoms? – Dženifera uzšņāca Teiloram. – Nogalināt eņģeli? – viņas balss bija draudīga.
- Mīļā, nē. – Stefans iekunkstējās un viņa pirksti pieskārās manam vaigam. Ievilku elpu. Mana elpa bija sekla. Pārāk sekla. Bet es dzīvošu. Man ir jādzīvo. Jutu, ka esmu iekrampējusies Stefana delmā. Noriju siekalas. Kņudoņa manī pastiprinājās. Tā nomāca sāpes. Atvēru acis. Stefans bija piespiedis seju manām krūtīm. Kols nobālis lūkojās manī. Dziļi ieelpoju. Likās, ka kāds ir iedūris mietu manās krūtīs. Katrs elpas vilciens iesāpējās.
- Māsiņ? – Kols atglauda manus matus man no pieres. Stefans pacēla skatienu. Es sabijos no viņa acuskatiena. Tajā bija nežēlīgs naids. Satvēru ciešāk viņa delnu. Teilors raudzījās manī ar neslēptu izbrīnu. Un tad... Visi vīrieši izmeta ieročus no rokām un kā aptrakuši sāka ārdīties. Tie viens pēc otra skrēja laukā no zāles.
- Stefan. – noelsos un piekļāvu viņu atpakaļ savām krūtīm. Viņš nespēja savaldīt savas spējas. Skaudrās sāpes bija pazudušas. Cieši saspiedu viņu. Es biju dzīva. Manu dzīvību glāba reģenerācija. – Stefan, nomierinies. Lūdzu, mīļais. – nočukstēju un aizvēru acis.
- Es viņus iznīcināšu. – viņš atņurdēja un piecēlās. Teilors sastindzis vērās Stefanā. Arī Dženifera bija sastingusi. Elsojot pielecu kājās. Viņš kā apmāts devās lejup pa kāpnēm. Kāpņu margas uzliesmoja. Kols izvairījās no liesmām.
- Stef... – nočukstēju un parāvu viņu atpakaļ. Viņa acis bija melnas. Tajā jaucās sarkans, pelēks, zaļš un zils. Viņa stihijas. Ārpusē sacēlās pamatīga vētra. – Tu neesi slepkava. – nočukstēju un cieši apskāvu viņu. – Savaldies, lūdzu. – iekunkstējos. Zeme spēcīgi nodrebēja. – Stefan, lūdzu! – satvēru viņa seju savās plaukstās. Piekļāvu lūpas viņējām. Viss pēkšņi pazuda. Nebija vētras, nebija liesmojošas margas, nebija zemestrīču. Jutu, ka viņa ķermenis sasilst. Tas vairs nebija kā ledusgabals. Viņš apstulbis atbildēja manam skūpstam.
