Melnā nāve.9

Ģimenes māte nepilnu nedēļu cieta no spēcīgām galvas sāpēm. Kādu rītu viņas vīrs pamodās, jo sievai bija sākušies drebuļi. Viņu meita māti ieraudzījusi sāka spiegt. Tēvs bērnus turēja talāk no mātes, jo viņš tirgojot savas mantas pasaulē bija redzējis dažādu slimību simtomus un šis bija viens no tiem. Viņš izveda bērnus no istabas, kurā gulēja māte. Dēls un meita aiz istabas durvīm apspriedās. Viņi zināja, ka tie ir tikai simtomi un tie neko nenozīmē. Visu vēl varot glābt. Tēvs palika ar māti viņu istabā. Bērni bija labi audzināti. Viņi zināja, ka, ja tēvs nav ļāvis ko darīt, tad to nedrīkst. Pienāca vakars. Bērni joprojām gaidija iznākam tēvu un māti ārā no istabas ar smaidiem sejās. Puika sacīja māsai, ka viņiem ir jāieiet vecāku istabā kaut vai, lai tikai pateiktu, ka viņiem šausmīgi gribās ēst. Māsa brālim nepiekrita, taču dēls neizturēja un iegāja. Abu bērni acīs pavērās īsts šausmu stāsts. Mātei viss ķermenis bija klāts ar pretīgiem, melniem izsitumiem un buboņiem. Tēvs gulēja zemē ar drebuļiem. Viņš atvēma asinis, taču atšķirībā no mātes vēl bija dzīvs. Dēls uzreiz aizsedza māsai acis un aizgrieza viņas seju no šausmīgā skata. Viņa sāka raudāt. Puika izskrēja no viņa mājas un aiz rokas parāva līdz māsu. "Nāc, mums ir jāiet," viņš sacīja. Pūlkstenis tuvojās pusnaktīj. Viņi nezināja kur, bet mājās atgriezties nevēlējās. Neviena uz ceļiem nebija. Visa apdzīvotā zeme bija klusa. Cilvēki gulēja. Bērni turpināja skrien. Viņi nezināja ne to, kur viņi bēg, ne to, kādēļ viņi to dara.

Bērni naktī bija bezspēkā pakrituši un aizmiguši. Puika pamodināja māsu. Viņi atradās nekurienes vidū. Visapkārt, cik vien tālu varēja saredzēt, bija redzams tukšums. Cieta zeme, karsta saule, tie viņus pavadīja turpmākās dienas. Bērni gāja. Viņi vēlējās ēst un dzert. Tas bija viss ko viņi prasīja. Bez citu cilveku klātbūtnes viņi varēja iztikt, jo bieži viņu vecāki nebija mājās, un viņi bija pieraduši izdzīvot vieni. Bērni pie horizonta saskatīja augus. Viņi sev deva stimulu skriet. Nonākuši pie mērķa viņi sadzirdēja arī cilvēku skaņas, taču tās nebija no patīkamākajām. Bija dzirdami spiedzieni, raudas un gaudas. Turpinot iet viņi saredzēja apdzīvotu vietu. Tā bija nopostīta, veca un skaļa. Meitene nevēlējās tur doties, taču vēdars pieprasīja savu. Bērni nonākuši ciemā salasīja uz durvīm "P" burtus. Apkārt šausmās skraidīja cilvēki. Daudzi no tiem atgādināja viņu vecākus. Daži gulēja zemē un raustījās ar drebuļiem, dažiem uz sejas bija buboņi. Ciemā valdīja nemiers. Viņu nostāk ēnā parāva kāds cilvēks. Svešinieks bērniem jautāja, vai viņi ir musūlmaņi. Bērni uzreiz horizontāli pakratīja galvas. Viņiem nebija spēka bilst ne vārda vai arī viņi bija šausmīgi pārbijušies. Viņš sacīja, ka tad arī viņus piemeklēs šads pats liktenis, jo šī kaite esot Dieva sūtīta žēlastība mirt mocekļa nāvē, bet nāve esot tikai neticīgajiem. Musūlmanis nepabeidzis teikumu aizrijās ar savām asinīm un tad bērnu priekšā sāka tās atvemt. Māsa iespiedzās, bet brālis viņu parāva nostāk, lai viņu neapšļakstītu ar asinīm. Bērni aiz pārbīļa atkal metās bēgt. Izskrējuši no ciema un aizbēguši labi tālu viņi apstājās pie nogāzes. "Šodien man vairs nav spēka skriet," dēls māsai sacīja, "paliksim te pat!" Māsa aizelsusies piekrītoši pakratīja galvu. Viņi abi nosēdēja klusumā, nebilduši ne vārda un klausīdamies nemiera skaņas no ciema. Māsa pagriezusies pret brāli sacīja: "Es gribu ēst!" "Es arī," brālis atbildēja, "nekas. Es apsolu, ka mēs drīz nokļūsim vietā, kurā par mums parūpēsies." Māsa aizmiga. Brālis nakti nespēja gulēt, jo viņu mocīja stipras galvas sāpes. Rītā, kad māsa pamodās, brālis viņai sacīja, ka viņai jābēg bez viņa. Māsa to nevarēja aptvert. Zēns teica, ka viņam ir tie paši simtomi, kas bija viņa mātei, un viņš nedrīkstot slimību pielipināt arī viņai. Māsa pienāca tuvāk brālim un sāka raudāt. Viņa raudāja par, to, ka viņai nu būs jāizdzīvo pašai un par to, ka brālis apsolīja, ka drīz viņi abi kopā izglābsies. Brālis sāka klepot. Viņš nepaspēdams atvadīties redzēja māsu aizskrienot. Visu nakti viņa skrēja raudādama cik tālu vien spēja. Brālis klepojot bija inficējis arī viņu. Viņa neizdzīvoja...