local-stats-pixel

Meklētākā.4.nodaļa0

Meitenes jau tikai grib izklaidēties.....


-Manu meitiņ, kā tu esi izaugusi, - mamma pieliecas pie manis un apskauj ciešāk nekā parasti.- Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu redzēt tevi baltajā kleitā altāra ar puķu pušķīti un ar savu sapņu princi, lai gan tev ir tikai pieci gadiņi, jau liekas, ka tu esi mana mazā pieaugusī mazulīte,- mamma noglāsta man matus un tad tos sapin „skujiņā” pāri manam plecam.- Nāc, Brī, brokastis ir galdā.- mamma mani paņem uz rokām un apsēdina pie galda. Nez kāpēc man šķita, ka tās bija atvadas no manis. Atmiņas bija blāvas, varbūt es maldījos.

-Par ko tu domā?- Daniela mammas balss mani iztrūcina un es mulsi pasmaidu, skatoties uz sievieti, kas pie sevis paņēma divus svešus bērnus un tos pieņēma kā savējos,- Vai tu par Kristiānu raizējies, vai?- viņa uzliek plaukstu man uz pleca,- Par to viņš tiešām bēdātos. Mani puikas ir gudri un sīksti, viņi tiks galā.- viņa pasmejas, atceroties savus zēnus,- Kaut gan daudz labprātāk es gribētu baru meiteņu, bet divi puikas arī nav ne vainas.-

Es atkal pasmaidu un padzeros kumelīšu tēju, ko sieviete bija man uzvārījusi, bet tēja bija jau padzisusi un tējai vairs nebija tā pati garša. Pagriezu seju pret logu un ļāvu notecēt asarai. Lai arī es to neminēju, man ļoti pietrūka mammas. Man apnika nonēsātās atmiņas, kas bija kā izbalējuši, vairs nevalkājami džinsi, kas piespiedu kārtā jāuzvelk, lai atminētos pagātni, bet rada nepatīkamas sajūtas. Turklāt šī tukšuma un nepietiekamības sajūta uzbangoja šorīt, kad Daniels pēc savas frāzes pateikšanas nozuda guļamistabā, sazvanīja savu mammu un norunāja mani pieskatīt. Tā nu man šķita, ka man ap acīm ir aptīts melns lakats un es neko neredzu, viss, ko varu darīt, ir just.

-Šarlote,- es sievieti uzrunāju,- Kā jūs ar to tiekat galā?

-Tu domā ar puikām? Pavisam vienkārši, jo viss ir sirdī. Tur jāņem spēks, nevis no tās rozā stelles, kas tev ir galvā. Tā nekam neder,- viņa pasmejas par savu joku,- Laikam viss sākās tad, kad zaudēju savu meitu avārijā. Laikam ar to viss sākās, es centos visu aprakt sirdī un, kad puikas ienāca manā dzīvē, es visu aprakto enerģiju veltīju viņiem. Sirds jau sāp, bet viņi ir mans plāksteris,- viņa smaida un pasniedz man cepumu,- Uzgrauz kaut ko saldu, lai dzīve saldāka.- viņa man noglauda galvu. Paņemu piedāvāto kārumu un nokožos gabaliņu.

-Paklau, vai tev ir kādi specifiski plāni šodienai?- sieviete pavaicā un apsēžas man blakus. Paraustu plecus un iemetu cepumu mutē.- Tādā gadījumā padarīsim tavu dienu gaišāku. Nāc līdzi!- viņa mani pierauj kājās un mēs dodamies uz viņas guļamistabu. Tur viņa mani apsēdina pie milzīga spoguļgaldiņa, kura rāmi rotā porcelāna liliju ziedu figūriņas. Viņa izņem gumiju man no matiem un pieliecas man pie auss.

-Šodien uztaisīsim meiteņu vakaru. Vispirms, sapucēsim tevi, lai smaidīgāks prāts.- viņa pasmaida un apskauj manus plecus,- Turklāt mana fotografēšanas aparatūra ir manā istabā. pēc tam tevi gaida liels pārsteigums.- viņa sakniebj man vaigos, lai pasmaidu un pati smaida kā tāda dieva dāvana.- Tā, ej nu vannā. Es tikmēr visu sagatavošu...-

-Bet... Es tā nevaru jums... nu lūdzu...-

-Es šodien būšu boss. Tas būs kā „mammas-meitas” vakars, labi?- viņa pārprasa un iziet ārā no istabas, liedzot man iespēju iebilst. Bezspēcīga nopūšos, pieceļos no krēsla un soļoju uz vannas istabu, pa ceļam novelkot jaku un kreklu. Iegājusi vannas istabā, pieeju pie vannas un pagriežu slēdzi, kas ļauj ūdenim sākt pildīties vannā. Modernās tehnoloģijas, es skeptiski nospriedu, kad pirmo reizi ko tādu ieraudzīju. Tā nu es izģērbos, atlaidos vannā un ļāvu ūdenim sevi nomierināt.

Kad biju izžāvējusi matus, izejot no istabas, mani pārsteidza baltais pārvalks, kas stāvēja uz Kristiāna gultas. Šaubīgi pametu acis pāri istabai, it kā lai pārliecinātos, ka mani nevajā Eštons Kačers no MTV raidījuma „Punk’d”. Tā nu es, sakodusi zobus, atrāvu rāvējslēdzēju un pārvalkā atradu skaistu kāzu kleitu.

Nu tā, Ešton, lien ārā, tas vairs nav smieklīgi.

Kleita bija vienlaikus senatnīga, vienlaikus mūsdienīga, šampanieša krēma tonī, ar skaisti izšūtām pērlītēm un ziediņiem uz korsetes un šlepi lejup svārku daļā. Pārejā no korsetes uz svārku daļu bija tilla ziedu pušķīši ar mežģīņu elementiem, kas atspoguļojās arī kleitas svārku daļā. Apakšsvārki bija no spīdīga zīda, tāpat kā aptuveni desmit metrus garā šlepe, kas nokarājās no mugurpuses, pāri svārku daļai un tālāk sniedzās pa zemi.

-Skatos, ka tev patīk,- Šarlotes balss mani izbiedē un es gandrīz izlaižu kleitu no rokām,- Velc tik mugurā. Esmu jau visu sagatavojusi. Kristiānam ļoti patiks.- viņa piemiedz ar aci un atkal iziet no istabas. Sapratusi, ka izejas no šīs situācijas nebūs, ļauju dvielim noslīdēt no auguma un uzvelku kleitu mugurā, kas šķiet kā uzšūta man, lai gan mēs ar Šarloti pēc ķermeņa uzbūves nemaz neesam līdzīgas. Un tad nāk atskārsme. Šarlotes meita. Tā bija viņas kleita?

Labāk es to nejautāšu. Tas tomēr ir jauki, ka kāds cenšas, lai tu pasmaidītu... neilgu laiciņu vēlāk manu augumu jau sedz kleitas plānais augums. It kā neticēdama skatam, es pieeju pie spoguļa un mana mute šokā atveras. Izskatās, ka kleitas izšuvumi mazina mana ķermeņa defektus un palielina efektus. Šajā kleitā es izskatos pēc pasaku līgavas.

Ha, pasaku. Asprātīgi.

-Paskat tik uz tevi!- Šarlote mani apskauj no mugurpuses,- Tu izskaties kā no žurnāla vāka izkāpusi. Nu nāc, iesim izklaidēties kā meitenes tajā dziesmā „Girls just wanna have fun”!

-1983. gads. Sindija Laupere. Ak, vecie labie laiki...- es sardoniski nosaku un sekoju sievietei uz viņas mājās iebūvēto studiju, kur ir milzīgs statīvs ar fotoaparātu, dažādi gaismas objekti, balti rāmji un dažādi nieciņi, ko izmanto kā aksesuārus fotogrāfijās.

-Vai zini, to dziesmu mēs klausījāmies manā jaunībā, ak, tie laiki bija burvīgi. Es tev parādīšu bildes mazliet vēlāk,- viņa mani satvēra aiz rokas un pieveda pie viena no baltajiem ekrāniem, tad pati piesteidzās pie aksesuāru kaudzes un no tās izvilka imitētu rožu pušķi.

Tad viņa nostājas pie fotoaparāta un kaut ko ķimerējas, kamēr es stāvu kā tāds dumjš manekens un dumji skatos objektīvā.

-Nē, neder!- viņa izsaucas un atkal atgriežas pie kaudzes, no kuras šoreiz izņem lietussargu, ar ko aizvieto puķu pušķi manās rokās.- Nerādi tik skābu ģīmi. Nošausim tūlīt divus zaķus ar vienu šāvienu, tas ir, tu izpriecāsises bildējoties, bet es, bildes izmantošu savam portfolio nākamajai sezonai. Nu tā, pasmaidi. Atbrīvojies, izbaudi!- viņa motivē un es pasmaidu un nospiežu podziņu, kas atver lietussargu, kas, kā izrādās, ir caurspīdīgs.

Sākumā atbrīvoties bija patiešām grūti, bet vēlāk, kad Šarlote ieslēdza mūziku, es jau biju atbrīvojusies un ķēmojos.

-Sindija Laupere, nopietni, meitenes?- Daniels mūs iztrūcina un es burtiski salecos.

Nu viņš man dabūs trūkties.

-Varu aizņemties jauno līgavu uz sekundi, mammu?- Daniels cukursaldā balstiņā pavaicā un es viņam parādu nepieklājīgu žestu. Tad paceļu kleitas svārkus un soļoju viņa virzienā. Abi izejam ārā no studijas un dodamies uz Kristiāna istabu. sasodīts, viņu māja atgādināja pili, kurā bija viss iespējamais, pat pirts, baseins un skvoša zāle.

-Tad nu tā,- bez ceremonēšanās iesāku,- Kas notiek? Kur tu biji? Kas ir ar Kristiānu? Kas par plānu?

-Ne uz vienu no šiem jautājumiem es pagaidām neatbildēšu,- viņš īsi un kodolīgi nosaka, kad es grasos ko teikt, viņš pieliek plaukstu man pie lūpām, aizliedzot runāt.- Bet šovakar tevi gaida pamatīga ballīte.

-Un Šarlote?-

-Dosies ballēties pa savam, domā, ka pusmūža sievietes neapgrozās klubos? Ujā.!- viņš vēl nosmejas un aiziet. Dažreiz man tiešām prasās viņam iesist.- Šarlote vēl viņam kaut ko pajautāja, bet es nesadzirdēju ko, vien pamanīju to, ka Daniels ļoti vīlies un dusmīgs iziet no telpas.

***

Sasprādzēju apavu siksniņas un ieskatījos spogulī. Mani mati bija atstāvi izlaisti, bet ieveidoti glītās, neuzkrītošās lokās, turpretī augumu rotāja melna kleitiņa ar garām piedurknēm no spīdīga auduma, kurai bija pilnīgi atkailināta muguras daļa līdz svārkiem. Kājās man bija ērtas, augstpapēžu kurpes melnā krāsā un uz sejas uzklāts neuzkrītošs vakara meikaps.

Apsēdos uz gultas un paņēmu spilvenu rokās. Viss it kā bija, tikai trūka paša svarīgākā. Man trūka Kristiāna. Trūka tā, ka viņš nebūs te un ka paiet ar vien ilgāks laiks. Es pat nezinu, ko viņi perina un kāpēc mani neiesaista.

Atgāzos gultā un sadzirdēju, ka skaļāk par manām domām lejā skanēja ļoti skaļa mūzika un pūļa bļauri. Lejā bija simtiem cilvēku, ko nepazinu, tad kāda gan jēga bija šai ballītei?

Tomēr noriju savu lepnumu un piecēlos kājās. Bija laiks stāties pretī sev pašai. Izgāju ārā no istabas, aizslēdzu durvis, lai Kristiāna istaba būtu drošībā no hormonu mocītiem pārīšiem. Lēnām kāpu lejup pa kāpnēm un paņēmu kāda puiša piedāvātu kokteili ar salmiņu. Sūcot kokteili spraucos garām cilvēkiem, lai tiktu uz viesistabu, kur pašā istabas centrā atradās dīvāns un uz tā bija sasēdušies jaunieši ar putukrējuma flakoniem rokās un ākstījās. Tūdaļ izsusināju glāzi un pievienojos bariņam, kur sēdēja Daniels, vēl divi puiši un kāda meitene, ko visi dēvēja par Stefāniju. Paņēmu piedāvāto putukrējuma flakoniņu un pateicos Stefānijai, kas aizvilka abus puišus padejot. Daniels bija atgāzis galvu pāri dīvāna atzveltnei un es izmantoju iespēju, tas ir, uzpūtu putukrējumu viņam uz lūpām.

Puisis izskatījās tik smieklīgi. Pēc kucēna ar skūšanās putām. Nezinu, kāds impulss mani vadīja, kad nākamajā brīdī biju piespiedusi lūpas viņējām un sagaršoju cukuroto kārumu. Piemiedzu viņam ar aci un tad mani kājās pierāva kādas divas svešas meitenes, kas aicināja mani uz „meiteņu bariņu”. Paņēmusi viņu piedāvāto glāzi rokās viņām sekoju, pat neatskatīdamās uz Danielu. Esi drosmīga. Esi drosmīga. Esi drosmīga. Es sev atkārtoju un iztukšoju glāzīti. Apsēdos meitenēm blakus un paņēmu vēl vienu glāzīti ar koši zaļu šķidrumu tajā un nogaršoju.

-Fuj, nedzer to.- meitene ar melnajiem, garajiem matiem sacīja un pasniedza man glāzi ar koši zilu šķidrumu,- Labāk iedzer šo.-

Iedzēru malciņu un jutu, ka sāku atvērties. Melānija, kā vēlāk noskaidroju meitenes vārdu, pasniedza man pudeli zilā šņabja no savas somas. Manās rokās tā ātri vien kļuva sausa.

Kā viņi saka? YOLO!

Daniela skatupunkts.

Ballīte bija izdevusies. Tikai rīt būs pamatīga tīrīšana, es spriedelēju, dzerdams ļoti aukstu aliņu un cenzdamies sameklēt Brī. Meitenes, ar kurām viņa aizgāja, es pamanīju it visur, bet pati meitene bija kaut kur pazudusi.

-Dan, tu varētu savākt savu meiteni? Viņa sauc Kristiānu un izskatās tā dīvaini...- Artūrs nosaka un turpina skūpstīties ar Niki. Nu tā sākās. Pieceļos kājās un dodos uz pagalma pusi, kur pamanu jauniešu bariņu un nospriežu, ka starp viņiem ir Brī.

-Izklīstat!- uzbļauju un bariņš pašķiras. Tur nu viņa ir, noraudātām acīm, izpūrušiem matiem un glīta tā kā mazs eņģelītis, sarāvusies embrija pozā ar stulbu smaidu sejā.

-Nu Brī, cik tu izdzēri?- es vaicāju, saliecoties ceļos, skatos viņai acīs. Viņa tikai sapņaini smaida.

-Kristiān, tu atnāci...- viņa nomurmina un pierāpo man klāt, lai mani apskautu,- Man tik ļoti, ļoti tevis pietrūka. Daniels teica, ka tu atgriezīsies, ka jums ir plāns.. lūdzu, dabū mani prom... piedod man.. piedod man...- viņa raud man uz pleca.

-Brī, es esmu Daniels.-

-Kristiān, lūdzu, neej prom..- viņa iesmilkstas kā kucēns un noskūpsta mani. Izmantojot visu paškontroli, atturos viņai atbildēt un viņa saļimst man rokās. Paņēmu viņu uz rokām un ienesu atpakaļ mājās. Par laimi, visi bija kaut kur izklīduši, tāpēc uzkāpt pa trepēm nesagādāja nekādas problēmas. Vienīgi tas, ka Brī bija aizslēgusi durvis un man nācās viņu uzmodināt, lai viņa no kabatas izņemtu atslēgu un pasniegtu to man. Noguldīju viņu gultā, kad viņa beidzot pamodās. Jau otrreiz.

-Kristiān, paliec, lūdzu, samīļo mani.- viņa čukstēja un es pieliecos, lai apskatītu viņas acis. Zīlītes bija ievērojami paplašinātas.

-Saule, tu kaut ko pīpēji? Kādas tabletes ēdi?-

-Nē, nē. es tikai gribu, lai mani samīļo. Es tevi tik nenormāli mīlu, Kristiān..- viņa raudāja un paslēpa seju spilvenā.- Vienkārši samīļo mani.

-Brī, kāpēc tu esi šāda?-

-Es nezinu, Melai bija pudele. Es to izdzēru. Bet tu esi te, tas ir svarīgākais. Mīļum, nu lūdzu..- viņai jau ir histērija un es apsēžos uz gultas, apsedzu viņu ar segu un glaudu viņai galvu, kamēr meitene aizmieg. Drošības pēc vēl iespricēju viņai miegazāles un aizslēdzu durvis aiz sevis. Ieeju savā istabā, paņemu maku un ieeju tualetē noskalot seju.

Man tas ir jādara.

Izeju no vannas istabas, nokāpju lejup pa trepēm un nosvilpjos, lai pievērstu apkārtējo uzmanību. Kad tas ir izdarīts, apsēžos uz trepju malas, lai visi mani redzētu un izvelku maku no kabatas.

-Augšā guļ smagi sazāļota meitene. Man ir viens jautājums, kurš sazāļoja viņas dzērienu?- es vaicāju un aplūkoju visas telpā esošās sejas.- Nu, ja skaidrāk nepielec...- no maka izņemu žetonu un telpu pāršalc šoks.

-Bostonas policija. Jūs visi tiekat aizturēti uz nopratināšanu par narkotiku lietošanu ballītē. Nepilngadīgie un tie, kas iešmaukuši, arī tiks pie savas tiesas.- es nosaku un tad pasmaidu par savu domu. No kabatas izvelku rāciju un izsaucu papildspēkus.

-Kā tad, tu esi par jaunu, lai būtu kruķis!- Džareds iesaucas un es nolecu no trepēm, lai no maksts izvilktu pistoli, ko pieliku viņam pie deniņiem.

-Esi tik pārliecināts?- pavaicāju un piespiežu stobru tuvāk viņa pierei.- Es jūsu vietā atzītos, kurš to izdarīja. tas var beigties bēdīgi.

Un beidzot neviens nedomā, ka es jokoju.

Laba sajūta.

170 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000