lights, camera, action! 
Nekad nepadodies
Kristiāns
-Tu jau esi gatavs, puis. Nomierinies,- treneris uzsit man pa plecu un jau grasās iet prom. Es nejūtos gatavs. Es neesmu gatavs šīvakara cīņai. Pirms iziet pa durvīm, treneris paskatās uz mani un pasaka,- Tu biji labākais un tu paliksi labākais. Tu te esi stundām ilgi, dienu dienā, dēls. Ej mājās, pārģērbies, paguli, paēd un nomierinies.
-Man tas nav vajadzīgs, jo es vēl neesmu pietiekami gatavs, trener.-
-Labs ir, patrenējies ar Aleksu, es dodos uz konferenci,- treneris pasaka un iziet pa durvīm.
-Sasodīts,- es pie sevis novaidos un paskatos uz puisi, kas ir galvas tiesu mazāks par mani un no cīniņiem, šķiet, neko nesajēdz. Nobraucīju ar plaukstām pa seju un piegāju pie mazā boksa maisa, kas stāvēja iekārts statīvā. Vienkārši gribēju nodarināt rokas, tāpēc viegli uzsitu pa to, lai atspere atvilktos un tas sāka svārstīties ar dažādu amplitūdu, kas atkarīga bija no mana sitiena spēka. Kāds suns mani raustīja braukt uz turieni? Es pie sevis domāju un iesitu pa maisu tik stipri, ka atspere ieķērās un maiss apstājās.- Ka tavu māti!
-Treneris taču teica, ka tu mani patrenēšot,- Alekss novīpsnā un paņem rokās lielos cimdus, ko uzvelk sev u rokām,- Bet, šķiet, ka tev tas ir vēl nozīmīgāk nekā man, tāpēc sāksim ar sitienu atvairīšanu.
-Kaut vai,- nomurminu un aizlīmēju cimdus ar lipekli. Nostājos pozīcijā un sāku sist pa viņa rokām, kad es saprotu to, ko nesaprata neviens no mūsējiem, nu, no tiem, kas te trenējās, izņemot mani un treneri. Alekša rokas kustējās neiespējamā ātrumā un es vairāk trāpīju gaisam, nekā viņa rokām.
-Elpo ar katru sitienu, Kristiān,- viņš pamāca un es jau esmu tiktāl pārskaities, ka jūtu kaklā pulsējam vēnu. Tomēr izlemju paklausīt un saprotu, ka tas palīdz, elpošana palīdz muskuļiem, līdz ar to palielinās inerce un ir vieglāk trāpīt, turklāt palielinās spēka un masas reizinājums. Tīra fizika,- Viss ir taktikā.- viņš pasaka un tad izstiepj rokas priekšā, gluži tāpat kā treneris, kad beidz šo vingrinājumu. Aleksis novelk savu kreklu un aizliek rokas aiz galvas.- Sit.-
-Tu neesi trenējies, es tev vēl iekšējo asiņošanu izraisīšu.-
-Tev un pārējiem šķiet, ka netrenējos un esmu mīkstais. Ja jau es te stāvu, tad jau esmu gatavs un zinu, uz ko parakstos, vai ne?- viņš aizāķē rokas aiz galvas un atliec muguru.
-Nu tu skaties,- es pabrīdinu un sāku sist viņam pa presīti, kas, man par pārsteigumu, ir tikpat cieta kā trenerim. Paātrinu sitienus un pamanu, ka viņš saliecās pie katra sitiena un nolemju apstāties.- Kaut kas notika?
-Mani tur reiz sadūra. Vienkārši trāpīji vājajā vietā,- Aleksis pasaka un atvelk kreklu atpakaļ.- Negribi iet izstaipīt muskuļus?
-Skriet?-
-Jā, es tikai pārvilkšu šortus, jo džinsos nav ērti.- puisis aiziet pie skapīšiem un es tikmēr noliecos, lai piepumpētos. Atspiežu rokas pret zemi un uzvelku sevi augšā. Atspiežos uz vienas rokas un pumpējos sāniski. Tad pieceļos kājās, no ledusskapja paņemu pudeli ūdens, atskrūvēju korķīti un padzeros.
-Ejam?- Aleksis noprasa un lēkā no vienas kājas uz otru, lai iesildītos.
-Varu tev pajautāt...-
-Es esmu otrs treneris, bet Ričus neļauj man jūs trenēt, jo viņu uztrauc mana trauma. Tāpēc es trenējos atsevišķi un tāpēc bieži neesmu treniņos.-
-Skaaaaidrs.- es novelku un paeju viņam garām. Izejam pa durvīm un pieejam pie kokiem, lai varētu izstaipīt kājas un sagatavot muskuļus.- Šovakar būsi klubā?
-Būšu, gribu redzēt tevi darbībā,- viņš pasaka un pieliecās, lai izstaipītu ikrus,- Kā tev vakar veicās, nu, ar tās meitenes meklēšanu?
-Nav tava daļa,- es atcērtu un atdarinu viņa kustību,- Viņa vairs nav mana.
-Kā tā?- Aleksis nesaprot un atspiežas pret koku,- Ja pastāstīsi, izlaidīsi niknumu no sevis un varēsi fokusēties čempionātiem. Tik tālu esi nācis, lai apstātos dusmu dēļ?
-Viņa gaida sīko no mana bijušā labākā drauga,- es norūcu un pat nepaskatījos uz Aleksi. Pēc šī sakāmā, mūsu saruna aprāvās un es sāku skriet, sākumā lēni un tad kāpinot ātrumu. Dusmas ķermenī izplatījās ātrāk nekā alkohols. Dusmas sasildīja muskuļus vairāk nekā jebkurš treniņš un es spēju gūt spēku vairāk nekā parasti.
Beidzot viss apkārt saplūda un viss, ko es dzirdēju, bija mana vienmērīgā elpa un botu skrapstoņa pret asfaltu. Apskrēju apli un apstājos pie koka, lai nomierinātu nervu sistēmu. Dusmas bija izplēnējušas un ķermenis atslāba. Es sajutos noguris pēc tā, ka adrenalīns vienkārši izdega vēnās.
-Es eju mājās, pārģērbšos un tā.- iesitu plaukstā Aleksim, kas vēl aizvien turpat stāvēja, apstulbis no manas dusmu lēkmes. Labāk būtu priecājies, ka netrāpījās man pa rokai.
Brī.
-Tikai nenobrauc no ceļa,- Blēra man piekodināja un es centos elpot vienmērīgi,- Viss ir kārtībā. Elpo dziļi. Tad viņš nomierināsies, es skatījos visas „16 un stāvoklī” sērijas, es zinu, ko saku,- Blēra lielījās un padzērās kolu, sūcot to caur salmiņu,- taukains ēdiens ir kā dāvana pēc taviem salātiem, mm...- viņa nolika kolu turētājā un no „Makdonalda” maisa izņēma burgeru, ko iztina no papīriem un iebāza mutē, nokožot tā gabalu,- Ak mans Dievs, ak mans Dievs! Tik garšīgi.
Pasmaidīju un paskatījos uz draudzeni,- Tā kā mēnešiem nebūtu ēdusi.-
-Garetam nepatīk makdonalds, viņam patīk picas.- draudzene sūdzējās, našķodamās ar burgeru,- gaļiņa, sieriņš, gurķīši, sinepītes, maizīte...- viņa svētlaimīgi nopūtās un noslaucīja rokas salvetēs.- Tev vairs nemetas nelabi no ēdiena smaržas?
-Vairs nē. laikam viņš ir pārāk satraucies, lai sajustu smaržas,- mierīgi paskaidroju un nogriezos pa kreisi,- Lūdzu, nomierinies,- es čukstus noteicu un centos atslābināties pati.
-Varbūt tomēr tev nevajadzēja braukt?-
-Vajadzēja.- es atcirtu,- Kristam ir jāzina, ka viņam būs dēls. Viņa dēls, nevis Gareta-
-Beidz cepties.- draudzene ērcīgi atbild un es izbolu acis. Blēra smejas par mani.
-Par ko tu smej?-
-Ikreiz, kad tevi kaut kas neapmierina, to izboli acis,- viņa atdarina mani un arī es iesmejos,- Pareizi, es gribēju izlasīt „Greja piecdesmit nokrāsas”,- draudzene uzsit sev pa pieri,- Anastasija darīja tāpat kā tu.
-Piedod, neesmu lasījusi to grāmatu,- atbildu viņai un apstājos pie luksofora. Pieskaros vēderiņam un jūtu, ka kustības ir palikušas rimtākas,- Nomierinājās.
-Jā, un tagad tu viņu tā satrauksi, ka tas labi nebeigsies.-
-Kristiānam sāp. Tāpēc viņš cīnās.-
-Brī, vairs nekad, nekad neskaties romantiskās filmas. Tev rozā brilles pie acīm pielipušas.
-Paskaties, vai tavs brālis brauc man aiz muguras, vai nē.- mainu tēmu un turu vienu roku uz stūres, otru roku sev uz punča. Nespēju noticēt, ka vēl tikai trīs mēneši un pasauli ieraudzīs mans dēls. Nez, kā Alise reaģētu, ja zinātu, ka viņai būs brālītis?
Ha, labs joks būtu, ja piedzimtu meitiņa.
-Jā, un viņi laikam pamodinās visu rajonu ar savu Skrillex mūziku,- draudzene pukst un izņem no makdonalda maisiņa padzisušus kartupeļus, kuru smarža saviļņo manu kuņģi un es esmu spiesta piestāt mašīnu. Izkāpju no tās, aizeju līdz krūmiem un ļauju ķermenim atbrīvoties no nelabuma. Kad tas ir izdarīts noslauku muti ar salveti no kabatas un atgriežos mašīnā. Nez, kad tas beigsies? Atsāku braukt un ieraugu neona lampām nosēto cīņas klubu, uz kura ir baneris kas vēsta, ka šodien ir čempionāts.
-Varbūt tomēr pagaidi ārā?- draudzene vēlreiz noprasa , bet es viņu ignorēju un izkāpju no mašīnas. No bagāžnieka izņemu jaku, ko uzvelku mugurā un sasienu matus kopā.
-Spītniece Grūtniece- Blēra ironizē un aizslēdz mašīnu. Salieku rokas jakas kabatās un dodos uz ieeju. Dzirdu, ka kaut kur apklust skaļā mūzika un saprotu, ka puiši ir atbraukuši. No džinsu kabatas izņemu biļetes un pasniedzu tās apsargam, kurš mani nopēta ar aizdomām.
-Esat pārliecināta, ka savā stāvoklī varat piedalīties šāda veida pasākumā?- viņš man pavaicā, bet mans skatiens viņam jau atbildi ir sniedzis.- Ja kas, tepat blakus ir ārsts.
-Nav nepieciešamības,- es atbildu un paspraucos viņam garām, Blēra pieķeras manai rokai un sajūsmā nosvilpjas. Viņas svilpienu gan apslāpē skaļā mūzika, kura skan no tumbām, kas piekārtas griestiem, pie grīdas. Ejot uz priekšu un velkot Blēru sev līdzi, es pamanu ringu, kurš ir izgaismots un gaida savus cīnītājus. Gaismu spēle ir reibinoša, tāpat kā mūzika un es pieķeros draudzenes rokai.
-Slikti?-
-Te visa kā ir tik daudz...- es iesāku teikt un kāds parauj mani aiz rokas, kad pagriežos, pamanu, ka tas ir Garets.- Nu?
-Te ir kāds, ar ko Kristiāns trenējas kopā, viņu sauc Aleksis.- Garets mani velk garām pūlim, kas grūstās un ņemas, apgrūtinot iešanu,- Tu iesi ar viņu un mani un satiksi Kristiānu pēc tam. Tev šis viss nenāk par labu.
-Man jau tagad nav labi..-
-Teicu, ka tā ir slikta doma? Un tu? BLA BLA BLA!-
-Garet, saulīt?
-Nu?
-Aizveries.-
Beidzot mēs tiekam līdz puisim, kam mugurā ir pelēks, plāns džemperis un uz muguras rakstīs „KALEBA TRENERIS”. Mana sirds sāk dauzīties ātrāk, kad puisis mūs ieved telpā, kuras sienas apslāpē mūziku un te ir tikai viena gaisma. Mani apsēdina pie galda un Aleksis iedod man sulas pudeli.
-Es eju ballēt,- Garets nosaka un iziet no telpas. Pametu skatu uz atpakaļ un tad paskatos uz Aleksi, kurš izskatās apjucis,- Tu viņu trenē?
-Jā,- puisis izvairīgi atbild un pieiet pie boksa maisa, kuru sāk dauzīt. Vai viņš būtu dusmīgs uz mani? Kādēļ?
Sapratu.- Garets nav mana bērna tēvs. Kristiāns ir. Garets vienkārši viņam sameloja, jo gribēja, lai palieku ar viņiem. Bērns, kuru gaidu, ir no cilvēka, kuru es mīlu.
-Skaidrs.- Aleksis tikai atcērt un beidz klapēt maisu. Viņš izvelk telefonu no džinsu kabatas un kādam piezvana un brīdi sarunājas. Tad atvieno sarunu un pieiet pie ledusskapja, no kura izņem kaut kādu salātu kastīti. Aizcirtis ledusskapja durvis ar kāju, viņš nosēžas man pretim un pavaicā, vai vēlos, bet es atsakos.
-Tikko ir sākusies viņa cīņa. Pēc pusstundas būs beigas.- Aleksis paskaidroja un sāka lopsēt iekšā salātus.- Garets tevi atveda šeit arī tāpēc, ka tu citādāk traucētu Kalebam koncentrēties.- puisis runā ar pilnu muti. Pamāju ar galvu un skatos uz saviem nagiem.
-Palika vieglāk?-
-Mazliet,- izvairīgi atbildu un sakniebju lūpas.- Paliks tad, kad viņš uzzinās patiesību.
-Tu tikai nesaceries, ka viņš būs tīrs un spožs kā vara grasis,- Aleksis saka, ēdams salātus,- Tur tajā ringā viss iet uz pilnu klapi. Ja viņš ir saskrējies ar Garetu vai viņu pamanījis, skats nebūs glīts.
-Tu Garetu pazīsti?-
-Garets bija čempions, pirms Kristiāns to izjauca. Tolaik abiem bija, laikam, sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu, tavs puisis tā sasita Garetu, ka Garetam bija jāsaka ardievas savam titulam un sportam.-
-Opā.- es tikai spēju izdvest,- Tāpēc Garets viņu tā ienīst.
-Un kā tu justos, ja labākais draugs tevi teju izspertu no vietas, kuru tu mīli?
-Sapratu,- padzeros sulu un saviebjos.
-Sāp?
-Spārdās.- izmoku smaidu un noglāstu vēderu. Šķiet, ka tas palīdz un mazulis paliek mierīgāks.
-Kuš!- Aleksis izsaucas, lai gan neesmu bildusi ne vārda,- Mačs beidzās.- viņš pielec kājās un pieiet pie durvīm. Pagriežos uz viņa pusi un īsti nesaprotu, kāpēc viņš tur stāv, kad pa durvīm ienāk Kristiāns, kurš mani sākumā neievēro, bet tad ir tik apjucis, ka gandrīz metas man virsū, bet Aleksis satver viņa rokas aiz muguras un noliek viņu uz ceļiem.
-Elpo, saprati? Viņa tevi meklēja.- Aleksis uzšņāc Kristiānam, kurš izskatās kā samīdīts no buļļu cīņām acs aiztūkusi, lūpa pārsista un ķermenis nosēts zilumiem. Kristiāns pamāj un Aleksis ļauj viņam piecelties.
-Aleksi, atstāj mūs divatā.- viņš noklepojas un paskatās uz mani ar cerībām, sāpēm, bet ne to mīļumu, ko agrāk.
Puisis nedaudz pieklibo un apsēžas tur, kur sēdēja Aleksis.
-Tas, ko Garets teica...- es iesāku teikt, bet Kristiāns mani pārtrauc.
-Man ir vienalga, ko viņš teica, vai neteica. Tu izdarīji savu izvēli.-
-Tu vari manī paklausīties?- esmu tuvu asarām un samiedzu acis, lai remdētu sāpes vēderā,- Uzklausi, kas man sākams.
-Man ir nospļauties. Vienreiz, jā, man ir piln...-
-Tas ir tavs bērns, tu idiot. Pirms sešiem mēnešiem, pirms tu aizbrauci, mēs pārgulējām. Es biju pārbijusies, es nezināju un es pat sākumā nesapratu, es vairs pat nedomāju, bet sasodīts, tas ir tavs bērns, kurš aug manī. UN ES ZINU,KA TEV, VELNS, LAI PARAUJ, NAV VIENALGA.- es paceļu balsi, sāku raudāt un paslēpju seju plaukstās,- Kāda putra..
Kad paskatos uz draugu, viņš ir paslēpis seju plaukstās un cenšas nomierināt elpošanu. Izlemju, ka nav vērts un pieceļos kājās, lai dotos prom. Nav jēgas sāpināt nedz mani, nedz viņu, ja nav iespējams visu atjaunot. Manu roku aptver viņa roka un es tieku ierauta apskāvienā.
-Piedod, ka sakliedzu uz tevi,- viņš atbalsta zodu pret manu galvu un es piekļaujos viņam tuvāk.- Tu tiešām nemelo?
-Kretīns.- es noburkšķu un saņēmusi viņa roku, uzlieku to uz vēdera. Kristiāna acis izbrīnā ieplešas un pasmaida.- Mums būs dēls.
-AU..- es iekliedzos un ieliecos ceļos.
-Brī?- Kristiāns mani tur un es dzirdu, ka telpā ienāk vairāki cilvēki.- Ko tu te vēl dari?- viņš uzbrēc Garetam, kamēr mani moka kontrakcijas sāpes.
Nākamajā brīdī es attopos aiz Edija muguras un Blēra mani balsta, kamēr Kristiāns ar Garetu sakaujas. Kristiāns pagrūž Garetu, kurš bez samaņas nokrīt zemē un pats saļimst. Blēra pieskrien pie viņa un sāk saukt pēc ārsta, bet es zaudēju samaņu no emocionālajām un fiziskajām sāpēm.
*Video ielieku,lai jūs saprastu,kā tam būtu bijis jāizskatās. P.S mana mīļākā filma "Never Back down", no kuras arī ņēmu Kristiāna tēla vizuālo ideju :D
