buola. Šis gan būs daudz retāk turpināts,jo vēl aizvien ir rakstīšanas procesā. Būtu ļoti mīļi un jauki,ja jūs atstātu kādu komentāriņu,ja ir ierosinājumi,idejas,ieteikumi,aizrādījumi... :)
Pacietība ir kuce.
Man riebās tas, ka dienas laikā jāsēž mājās kā kāmim būrī. Tik ļoti kremt tas, ka es palaižu garām dienas ritumu un man pat nav vaļas atvērt logu un izvēdināt domas un depresiju, kas caurām dienām sasūcās sienās, pastiprinot manu tā saukto depresiju. Piepūtusi vaigus, es piecēlos sēdus un atspiedos ar elkoņiem pret matraci. Laukā spīdēja spoža saule, kā jau vienmēr šeit, bet es te biju kā sikspārnis alā. Katra reize, kad izgāju vai grasījos iziet ārā, varēja kļūt man par liktenīgo, tas ir, es nevis izceptos kā vampīrs seriālā „Patiesās Asinis”, bet gan uzrautos uz policistiem, kuri, starp citu, mani meklē, tāpat kā Interpola apsardze. Šī mēneša laikā es no saules mīloša cilvēka biju kļuvusi par nakts dzīvnieku, metaforās runājot. Vienīgais laiks, kad biju drošībā, bija nakts, kad man vajadzēja atrast jaunas un jaunas vietas, kur rīkot sacīkstes. Ne reizi mani nebija pieķēruši policijā, bet, kā man deva ziņu Huans, kas, starp citu, ir , manuprāt, vismuļķīgākais, ko biju dzirdējusi, mani meklēja pēc fotorobota. Diez, kā viņi to vispār izveidoja, ja mani pat nebija redzējuši? Lai nu kā, es ievēroju piesardzību un izvairījos no jebkā, kas varētu mani ietupināt aiz restēm uz visiem laikiem.
Tā es pavadīju savas dienas tādā kā rutīnā- sevis sakopšana, lasīšana, Monako vēstures izzināšana un vienkārša gulšņāšana līdz satumst. Tad sacīkstes, nauda un mājup, lai gulētu un murgotu. Kopš aizbraucu, man sāka rādīties murgi, kad uzplaiksnījumi no pagātnes, ko neatceros, gan pašas mīļākās atmiņas, kas bija tik sāpīgi skaistas, ka neļāva man izgulēties un izrāva no miega, atstājot realitātē. Tajās naktīs, kad neiedzēru zāles un pamodos nakts vidū, es mācījos franču valodu, nu, vismaz centos, jo pašai to apgūt ir daudz grūtāk, bet labs palīgs ir televīzija, jo Monako televīzija faktiski ir trijās valodās- retumis angļu, vairāk itāļu un franču. Veiksme man uzsmaidīja mirklī, kad iedraudzējos ar tikpat aizrautīgu nakts sacīkšu piekritēju un manu kaimiņieni Sofiju, kas bija kļuvusi man par draudzeni, aizstāvi un vienlaikus arī manu palīdzi, kad vajadzēja iziet nopirkt ēdienu vai apmaksāt īri.
Turklāt es ļoti vēlējos izrauties no šejienes, tāpēc vakarnakt sakrāmēju mantas, lai šodien dotos uz Nicu, Francijā. Nicu no Monako šķir vien trīspadsmit kilometri, kas ir pavisam niecīgs attālums, turklāt tas ir neilgs brauciens ar vilcienu, kas varētu būt izklaidējošāks par sēdēšanu četrās sienās. Beidzot izkāpu no gultas, ieslidināju kājas baltajās zaķa čībās, ko Sofija bija man uzdāvinājusi, un devos uz virtuvi, kur piegāju pie letes un ieslēdzu kafijas automātu. Piegāju pie ledusskapja un izņēmu siera šķēlītes paciņā un salami. Noliku tos uz galda un no pieliekamā izņēmu bageti. Paņēmu dēlīti un nazi un sagriezu desu un bageti. Sataisīju maizītes, paņēmu kafijas krūzi un ieslēdzu radio. Pa to skanēja jebkuram zināmā itāļu dziesma I asciatemi cantere. Ja bija kaut kas pēc kā es ilgojos, tad tās bija Amerikāņu dziesmas, kuras es sapratu, ne tik ļoti, kā šīs. Ja franču valodas apguvei man pacietības pietika, tad itāļu valodai ne. Aši paēdu, izdzēru kafiju un nomazgāju šķīvi, sastāvdaļas atliku atpakaļ ledusskapī un dziedot līdzi dziesmai, gandrīz deju solī devos atpakaļ uz savu istabu, kur no skapja izņēmu drēbes- kapučjaku ar rāvējslēdzēju, kas atgādināja Amerikas karogu, tumši zilus džinsus un baltas zeķes. No koridora paņēmu snapback cepuri sarkanā krāsā, kas bija identiska botu krāsai, un saulesbrilles. Ap ātri saģērbos, un naktskreklu un apakšveļu ieliku atsevišķā maisā, ko uzliku virs drēbēm koferī.
Nu ko. Viva La France, kā pie mums saka.,
Es īrēju istabiņu pie kādas pavecākas sievietes netālu no Nicas centra. Tā kā mana dzīvokļa saimniecei nepatika tas, ka klausos skaļi mūziku, nācās iztikt ar mūzikas klausīšanos austiņā. Dzerot karsto tēju, es skatījos ārā pa logu, kur pašā debesu centrā jau bija iekārtojusies saules bumba. Francija nebija tik depresīva kā Monako, bet gan te šķita pulsējam daudz vairāk dzīvības. Pa logu varēja manīt mazus, smaidīgus bērneļus, kas, vai nu šļupstēja franču valodā vai nēsāja franču karodziņus. Droši vien tūristu atvases, es spriedelēju un iedzēru malku no porcelāna tējas krūzes, ko, kā uzzināju, bija darinājusi pati sieviete. Agrāk man šķita, ka keramika ir murgs, bet šis šķita kas patiešām ievērojams- cik filigrāni bija izceltas detaļas un kontūras, cik skaistas krāsas pārklājās un veidoja savu kombināciju Noliku krūzīti malā un atvēru vaļā avīzi, lai pameklētu sludinājumus darbam. Šodien es vēlējos veidu, kā izrauties no ikdienas. Pastaigāties pa Nicu, apēst saldējumu, cik lien, nopirkt jaunas drēbes, atrast jaunu darbu un tad sākt domāt, ko darīt tālāk. Uz avīzes otrā vāka bija milzīgs sludinājums, kas tūdaļ pievērsa manu uzmanību. Tajā bija rakstīts: „Meklējam meitenes aktīvai foto sesijai brīvā dabā pavisam jaunam modes žurnālam”, lejāk bija norādīts, kā sakontaktēties ar firmu un norādīta adrese. Nākamajā brīdī no šortiem izņēmu telefonu un sazvanīju numuru, pieteikdamās uz kastingu. Kad tas bija izdarīts, uzvārīju sev vēl tēju un to dzerot, meklēju dažādus variantus, kur iesniegt savu CV. Drīz vien man piezvanīja Sofija, ar kuru biju sarunājusi tikties, lai viņa man nodotu manus jaunos dokumentus. Izmazgāju krūzīti, uzvilku zilās botes un ieskatījos spogulī. Mani mati atkal bija tumši, tomēr tiem bija gaišas šķipsnas. Sasēju tos astē, jo tie bija gana gari, uz acīm uzliku saulesbrilles un piekārtoju kreklu pāri šortiem. Tā kā saulesbrilles aizsedza manas acis, es pat izskatījos pēc parastas amerikāņu meitenes, kas redzamas bildēs žurnālos. Iekodu lūpā un klusi izteicu vārdus, kas būs mana nākotne. „Šodien es sevi apglabāšu”, es sev noteicu un ļāvu vēl vienai asarai notecēt pār vaigu. Pēdējo reizi, es sev solījos. Uzliku uz galvas cepuri un izgāju no dzīvokļa. Nokāpu lejup pa trepēm un tad atskārtu, ka aizmirsu maku. Aizskrēju atpakaļ uz dzīvokli un no plauktiņa paķēru maku, kad dzirdēju Žozefīni, mana dzīvokļa saimnieci, mani saucam.
-Oui?- es pavaicāju Franciski un viņa panācās man pretim, rokās turot bildi ar balto pusi uz leju. Viņa to pasniedza man un es to paņēmu. Sirdij trīcot, es bildi pavērsu otrādāk un uzlūkoju sievieti. Viņa pasmaidīja un pateica, ka šis puisis esot man zvanījis skype un sieviete esot izbijusies un tad esot no „mazā baltā aparātiņa” (jebšu printera) iznākusi šī bilde. Es neļāvu asarām sakrāties acīs, tāpēc pasmaidīju sievietei un salocīju bildi. Kad izgāju ārā no dzīvokļa, atspiedos pret sienu un ieskatījos sava vismīļākā cilvēka acīs. Viņš nebija padevies! Mana sirdsapziņa čukstēja un lika sirdij sisties ātrāk. Viņš nav padevies, viņš nav padevies! Daļa manis dūdoja, bet es aizžmiedzu acis un salocīju bildi tā, lai tā ietilptu kabatā. Bet viņš nespēs mīlēt kādu, kas neeksistēs. Es sev iegalvoju un skrēju lejup pa trepēm. Kad izgāju no daudzstāvu mājas, piegāju pie tuvējās miskastes un izmetu bildi laukā. Tad devos vilciena stacijas virzienā, rokas sabāzusi kabatās, un pa brīžam apjautu, ka pirksti vēlas satvert bildi un Kristiānu uzmeklēt tieši tagad. Viņš nebija padevies, tu arī neesi! Stulbā daļa manis atkal čīkstēja. Ja es spētu viņu izslēgt, es to labprāt izdarītu. Tā vietā es iegāju tuvējā veikalā un paķēru kasti šokolādes. Samaksāju par pirkumu un devos stacijas virzienā. Nicas ielu malas rotāja dažādu krāsu un formu mājas, un šķita, ka katrai no tām ir savs stāsts. Ielas bija baltā krīta nokrāsā un ik pēc aptuveni divsimt metriem bija kāds lukturis, kas izgaismoja ielas vai kalpoja par rotājumu dienā. Nogriezos gar maiznīcu un pamāju puķu pārdevējam, kas māja man pretim, turot rokās sārtu tulpju pušķi. Vēl viena lieta, ko mīlēju Francijā- cilvēku atsaucība. Reti gadījās sastapt kādu, kas būtu noskumis, te visi smaidīja un bija sajūta kā ģimenē. It kā jebkurš, kas šeit atrodas, vienalga, darba darīšanās vai ceļojumā, vai ir vietējais, ir atgriezies mājās. Turpat „noķēru” taksometru un pateicu virzienu, kurp doties.
Jāatzīst, es biju kļuvusi patiesi slinka, vai precīzāk sakot, es nebiju radusi staigāt, jo iepriekš visu brīvo laiku pavadīju staigājot no istabas uz istabu, nerodot mieru. Skatījos laukā pa taksometra logu un aplūkoju Nicu no citas puses, tomēr viss saplūda raibumā kā impresionistu gleznās un man nācās novērsties. Šoferis apstājās pie Nicas dzelzceļa stacijas un es viņam samaksāju, izkāpjot no taksometra, pamanīju Sofiju, kuru nevarēja nepamanīt, jo viņa bija viskošākā itāliete-francūziete, ko man bija gadījies satikt. Sofijai bija tumši brūni mati ar spilgti zilām šķipsnām, viņa bija tērpusies koši rozā kleitā ar koši zaļu jostu un kājās uzvilkusi koši zaļas augstpapēžu kurpes. Pie mums ASV to sauktu par „ļoti spilgtu personību” kas viņa arī bija. Sofija bija man kā māsa šeit, jo viņas mīlīgums un bērnišķīgums bija tas, kas lika man sajusties kā vecākajai māsai, līdz es teju vai pakritu, uzzinot, ka viņa ir vecāka par mani, turklāt jau sen braukā pa dragreisiem. Apskāvu draudzeni un pasniedzu viņai šokolādes kasti. Meitene sāka lēkāt apkārt un parāva mani aiz rokas, velkot uz tuvējo kafejnīciņu. Mēs apsēdāmies ārā pie galda zem saulessarga un ļāvu Sofijai pasūtīt mums ko ēdamu, komisks bija gadījums, kad es minerālūdens vietā pasūtīju zivi citronu mērcē. Sofijai tas likās ļoti smieklīgi, bet man gan nē. Tā nu es turpmāk uzticējos vietējo valodas prasmēm, nevis savām. Kas attiecas uz valodas barjeru, Sofija saprata angļu valodu un bija grūti pateikt, kā viņa to iemācījusies, jo meitene šķita spējam ārkārtīgi daudz valodu, pat japāņu, kā viņa teicās. Oficiante atnesa mums saldējuma kokteiļus, kuru slāņi bija daudzkrāsaini un sviestmaizītes trijstūra formā. Viņa pasūtīja arī ledus tēju, kas frančiem bija ļoti garšīga, pilnīgi atšķirīga no amerikāņu „Nestea”.
-Garšīgs šokolādis!- draudzene pateica un iegremdēja karoti saldējumā,,- Es dabūju tavus dokumentus, bilde ir laba, turklāt dokumenti ir drošs.- draudzene runāja ar karoti mutē, vēl jo vairāk izskatīdamās pēc maza bērna. Paņēmu papīra mapīti un atvēru to. Tur bija kaut kādas atļaujas, kas mani neinteresēja un es beidzot atradu savu pasi.
-Laura Volfa, kā tev patikt?- Sofija vaicāja, ēzdama saldējumu. Pamāju un skatījos uz jauno vārdu. Tas arī viss. Brī Valensa vairs nevienam neeksistēs. – Es paskatījos amerikāņu uzvārdus un šis bij labs! Daudz tādu!- draudzene runāja.
-Paldies, tas man daudz nozīmē.- es piecēlos, lai viņu apskautu un pāri viņas plecam samanīju apbedīšanas biroju. Likteņa ironija, vai ne? Es vēlreiz paskatījos uz bildi un atminos bildi, ko izmetu laukā. Tas arī viss, muļķe. Tu nodedzini visus tiltus arī ar to, kurš tevi mīl. Vienu zaudēju un otrs nav vajadzīgs? Atkal padosies? GĻĒVULE!
-Starp citu, es pieteicos fotosesijai!- mainīju tēmu un ķēros klāt saldējumam. Laime, ka draudzene nepamanīja, cik daudz asaru saldējumā tika. Sevi apbedīt ir daudz grūtāk nekā šķiet.
Jau nākamajā rītā es stāvēju salonā un gaidīju, kad izsauks manu vārdu, lai mani var sagatavot fotografēšanai. Man par atvieglojumu, meiteņu nebija daudz, bet manam pašlepnumam par triecienu, viņas bija neiespējami skaistas, kā jau francūzietes. Tā kā man vien nācās sakrustot kājas, norīt lepnumu un lasīt žurnālu par bizīšu pīšanu. Tas bija interesanti, cik daudzos veidos var veidot pīnes, ne tikai klasiski, bet pat veselu tīklojumu no tām kā frizūrās. Sev nosolījos, ka manās kāzās man būs tāds pats pinums. Tikai, smieklīgi, kas gan mani apprecēs, ja mana sirds kvern pēc tā, kurš ir tūkstošiem kilometru tālu?
-Laura Volfa!- es teju izmetu žurnālu no rokām un tiešām pārvarēju vēlmi sev iesist. Kā varēju būt tik dumja un nenoreaģēt uz savu jauno vārdu? Piecēlos no dīvāna un pagāju garām citām meitenēm, kas mani nopētīja kā maitu lijas savu upuri.
Telpā mani apsēdināja pretī spogulim un, kā izrādījās, mana sagatavotāja bija meitene no Amerikas.
-Patīk jau man redzēt savējos, vismaz tumšāki nekā gaišie francūži!- Lilija iesmējās un nostājusies man aiz muguras, centās izdomāt, kā lai sakārto manus matus.- Tev ir skaisti mati, krāsot arī negribas, tāpēc varbūt vienkārši iztaisnojam?- viņa vaicāja. Pamāju ar galvu un devos viņai līdzi, lai izmazgātu matus. Kad tas bija izdarīts, Lilija uzlika sildīties matu taisnotāju un tikmēr iesmidzināja man matos līdzekli, kas tos padarīja vieglus un zīdainus. Tad viņa iztaisnoja manus matus un pļāpāja par vieglām tēmām, kas patīkami novērsa domas. Tad viņa man uzklāja kosmētiku pavisam mazā apjomā un norādīja kurp iet, novēlēja veiksmi. Tur mani sagaidīja kāda cita sieviete, kura man lika noģērbties un uzvilkt viņas sagatavotās drēbes un citas, kuras man būšot jāpārvelk. Pirmais, kas man bija jāvelk, bija krūšturis melnā krāsā ar zelta izšuvumiem un svārki, kā arī zeķes un garie zābaki. Mani mati krita pāri, izskatoties kā lakats un es jutos par sevi apmierināta. Tad es tiku ievesta telpā, kur visapkārt bija dažādi prožektori un lampas, un es sasveicinājos ar fotogrāfiem. Tika ieslēgts ventilators un mani mati plīvoja tā, it kā pūstu vējš. Saliku rokas aiz muguras un smaidīju fotoaparātam, tad pieliecos un atradu pozīciju, kurā man bija ērti. Tad atmetu matus pāri plecam un vienkārši smaidīju, it kā būtu laimīga.
-Nu, malacis. Vismaz kādas veselīgas pārmaiņas pēc Francūziešu šarma,- Pols, mans fotogrāfs, sacīja, paspiežot man roku.- Žēl gan, ka nepaguvi izmēģināt visas drānas, bet tu esi uzstādījusi augstu latiņu, ja kas, sakontaktēsimies. Ej, pārģērbies, paldies, bija patīkami ar tevi strādāt!
-Ar jums tāpat!- es paspiedu viņa roku un devos atpakaļ uz garderobi, kur apsēdos uz dīvāna un pārģērbos iepriekšējās drēbēs. Aizejot vēl atvadījos no Lilijas un tad jau izgāju no salona. Tagad kad sajutos tik brīva, es vēlējos vēl vairāk šīs brīvības. Ballīte bija atbilde.
Atlikušo dienas daļu es pavadīju vazājoties pa veikaliem, un, nepārspīlēšu, ēdot. Savu tūri pabeidzu ar iepirkšanos veikalā, kur sapirkos neiespējami daudz alkohola sev vienai. Publika vēl gluži nebija mans. Atgriezos mājās ļoti vēlu, atcero to, ka izģērbos un pārģērbos un sāku ar šņabi un apelsīnu sulu. Atceros, ka sēdēju pie datora, ka ielogojos skype profilā un... neko vairs neatceros.
Tikai to, ka no rīta pamostoties, ap mani bija apvijušās Kristiāna rokas un es jutu pie auss viņa elpu.
Malacis, Brī, tā tu grasījies visu aizmirst.
Bet tomēr...
Nav labākas sajūtas par šo!
Bet es to nožēlošu...
Nē.
Jā.
Nē.
-Brī?- puisis nomurmināja un apskāva mani ciešāk. Nu kā var tam pretoties?
