Čau jau atkal!
Man uznākusi baigi lielā iedvesma tāpēc jau ieliku 8.nodaļu!
Šī nodaļa ir īsāka,bēt nu,nekas,gan piedosiet 
8.Nodaļa.
Atkalredzēšanās.
Eliste pilnā ātrumā pieskrēja pie Ītana un Dana tikmēr sastingusi lūkojās uz viņu.
-Salašņa, dari kaut ko!- Eliste nošņāca, taču Dana nekustējās ne no vietas.
-Pie velna, atnes ūdeni!- viņa vēljoprojām dusmīgām acīm vēroja Danu.
Dana aizskrēja uz virtuvi. Mēs, es un Keils, vēljoprojām stāvējām durvju ailē, kur vērojām visu notiekošo. Eliste purināja Ītanu un uz mums paskatījās ar pārmetošu skatienu.
-Ejam, viss būs labi.- Keils pieskārās manai mugurai un vilka mani uz virtuves pusi.
Mēs sākām kustēties un gājām uz virtuvi. Dana, ar asarām acīs bija atspiedusies pret izlietni un nolaidusi galvu. Ak, nabadzīte.
Kad Dana ieraudzīja mūs, viņa no acīm noslaucīja asaras un pasmaidīja, lai neliktos, ka viņa pārdzīvo. Viņa garā stikla glāzē ielēja ūdeni un aizsteidzās uz zāli, uz kuras grīdas gulēja Ītans. Tagad es ar Keilu biju vienatnē.
-Nu ko, iesim uz jūru? Domāju, ka tur vajadzētu būt pārējiem.- Keils teica un pavēra terases durvis.
-Ēēē, jā. Es gribu nopeldēties...- pasmaidīju, -ar drēbēm.- es pateicu un Keils pasmaidīja man pretī.
-Drīkstēšu tev sastādīt kompāniju?- Keils pilnībā atvēra durvis un izgāja pa tām ārā. Es viņam sekoju. Pie jūras stāvēja vēl pāris cilvēku un viņi tur... sērfoja? Es tā arī neatbildēju uz Keila jautājumu, bet gan novilku kurpes un ļāvu smiltīm apkļaut manas pēdas. Tā bija patīkama sajūta.
-Kurš ātrāk aizskries līdz jūrai?- es viņu izaicināju.
-Protams, ka... ES.- viņš teica un sāka skriet.
Tomēr viņa lielā pārliecība pamazām noplaka. Drīz vien es viņu apdzinu un pamāju ar roku. Biju pie jūras un ar milzīgām šļakatām skrēju tajā iekšā.
Es nedomāju, ka ūdens būs TIK auksts, taču mani tas netraucēja peldēt. Keils vēl nebija ticis līdz jūrai, taču viņš apstājās pie jauniešu bariņa, kas drūzmējās pie krasta. Dzirdēju viņu sarunu.
-Kas tā tāda?- meitene ar īsiem, melniem matiem ierunājās un iedunkāja Keilu.
-Jauniņā. Es viņai izrādu apkārtni.- Keils vēsi atbildēja un no tāluma skatījos uz Keilu un jauniešiem.
-Tiešām? Viņa ir tīri cērtama.- dēļ šiem vārdiem,kuri nāca no kāda puiša, man palika neērti.
-Tad ej un cērt viņai kanti.- Keils ar rokas žestu aicināja mani uz krastu.
Sāku lēnām peldēt uz krastu. Kad ūdens palika seklāks un mani ceļi sāka sisties pret krastu, sapratu, ka laiks celties kājās.
Protams, kā paredzēju, biju viscaur slapja un no vēja man palika auksti. Ķermenis sāka drebēt un mani zobi klabēja. Piegāju klāt jauniešu bariņam, tostarp arī Keilam un sasveicinājos.
-Sveiki.- pametu ar roku.
Neviens neatbildēja, tikai ar šķību skatienu visu uz mani glūnēja.
-Āh, tā ir Anna.- Keils visiem pateica un jaunieši uz mani tik šķībi vairs neskatījās.
‘’Kas viņiem nepatīk manī?’’ mani interesēja kāpēc viņi pret mani izturas.
‘’Tāpēc, ka tu esi jauniņā mūsu barā.’’ Keils nepakustējās ne no vietas.
-Sveika Anna. Esmu Rejs.- puisis, kurš bija tikpat garš kā basketbolists, panāca man pretī un man neatlika nekas cits kā pasmaidīt.
-Čau Anna, esmu Mahida.- šī meitene mani ieinteresēja. Viņas ādas krāsa bija tāda pati kā indiāņiem. Viņa no sākuma man atgādināja hipiju, jo viņai ap galvu bija apsieta lente un mugurā viņai bija batikots t-krekls.
Vēl daži jaunieši sasveicinājās ar mani, taču ne visi.
-Mani ķirbīši, laiks trenēties!- Dana no tāluma mūs sauca. Bariņš izklīda un es turējos līdzās Keilam, jo nezināju kurp doties.
Mēs abi sekojām izjukušajam bariņam un tas mūs ieveda dziļi mežā. Bija jāiet cauri priežu silam, lai nokļūtu galamērķī. Kad bariņš apstājās, sapratu-esam klāt. Mēs atradāmies lielā laukumā, kurā atradās dažādi cīņas rīki, ieroči,īsāk sakot-viss, kas bija vajadzīgs kaujai.
Keils attālinājās no manis un es sāku justies nedroši. Man klāt pienāca kāds puisis, kurš man likās pazīstams, un rokās ielika loku un trīs koka bultas.
-Ko man ar to darīt?- pajautāju, jo nekad savā mūžā rokās nebiju turējusi loku, kur nu vēl ar to šāvusi.
-Šauj.- puisis sarauca pieri.
-Atvainojiet, taču es esmu šeit tikai dienu.- teicu un palūkojos uz koka bultām.
-Ā. Atvaino. Mani vienkārši neviens neinformēja par to, ka seit ir kāds jauniņais.- puisis pasmaidīja un viņa sejā bija redzamas mazas, mazītiņas krunciņas. Viņš piegāja pie lielas kastes un no tās izvilka parastus, nedaudz novalkātus sporta apavus. Pasmaidīju.
-Es zinu, ka tu ātri skrien, es redzu kādas spējas ir katram. Un tu vēl lasi domas. Interesanti...- viņš iedeva man sporta apavus un es apsēdos zālē. Kad biju apavus uzvilkusi kājās, rūpīgi tos aizšņorēju.
-Nu, esi gatava?- puisis pasmaidīja.-Starpcitu, esmu Jesters. Kā sauc tevi?- šis vārds man asociējās ar mīļo bērnības rotaļu draugu Jesteru.
-Jā, esmu gatava. Esmu Anna Blū Dereina.- puisis kļuva nopietns.
-A...Anna? Tu?- Jesters uz brīdi sastinga un viņa sejā atkal atplauka smaids.
Tas bija MANS Jesters! Tādēļ viņā kaut ko atpazinu. Viņš ir...tik vīrišķīgs un pieaudzis.
-JESTER!- aiz sajūsmas iesaucos un apķēros viņam ap kaklu.
-Ei, ei, ei, uzmanīgāk, savādāk aiz tava ciešā apkampiena es nosmakšu un tad tev nekādi treniņi nebūs.- Jesters iesmējās un maigi mani atgrūda.
