Čau
Čau
Čau
Čau spocēni!
Šī ir stāsta 2.Nodaļa!
Nākamā nodaļa būs šīs nedēļas beigās :)
Lai uzlabotu šo stāstu,es uzklausīšu jebkāda veida kritiku u.c.
Paldies tiem,kas šo te lasa!
2.Nodaļa.
Jauna diena-Jauns sākums.
Es kopā ar Kesidiju sēdēju Lielā Raga krastā un mēs abas lūkojāmies ezera otrā pusē.Kaut kas starp biezi saaugušajām priedēm parādījās un izzuda.No sākuma man likās,ka tas ir tikai kāds liels meža dzīvnieks,kurš vēlējās remdēt slāpes pēc gara skrējiena,taču tēls starp priedēm parādījās atkal un atkal.
-Ei,Kesidij,paskaties tur,-es ar pirkstu norādīju uz otru ezera malu.
-M?-klusums-Kas tas tāds ir?-pēc brīža viņa man jautāja.
-Es nezinu,taču tas ir kaut kas liels.Ejam paskatīties?-es Kesidiju atkal jau mudināju uz muļķībām.
-Tu taču zini,ka tas ir muļķīgi un reizē arī bīstami.Ak,Anna...-Kesidija iesmējās un piecēlās kājās.Viņa man pasniedza roku.
-Paldies par tavu laipnību.Tagad tu man tiešām liec justies kā tādai omei labākajos gados.-es palūkojos uz Kesidiju.
Mēs sākām iet lēnā gaitā uz priekšu.Caur tumšajiem mākoņiem izlauzās zeltaini saules stari.Pāris stari apspīdēja mūs un man dēļ spožās gaismas nācās samiegt acis.Manā priekšā parādījās tēls.Kad pagāju ēnā ieraudzīju tēla apveidu es pamanīju,ka bija cilvēks.Meitene.Ceru,ka ne meklētāja.
-Jūs taču neesat meklētājas,vai arī esat?-tēla balss man atgādināja augstā tonī skanošus zvaniņus.
-Nē.Kā ir ar tevi?Kas tu esi?-es uzmanīgi nopētīju meiteni un paspēru soli uz priekšu.
Meitenes acis bija sūnu zaļas.Viņas vaigus rotāja sīki vasarraibumi.Tie līdzinājās mazām sniegpārsliņām,kuras rāmi sēdēja uz viņas bālajiem vaigiem.Viņas cirtas bija koši rudā krāsā un tās viļņojās apkārt viņas tievajam kaklam.Viņa bija perfekta.
-Es arī nē.Esmu Bī.Saīsinājums no Blarenīzas.He,man ir dīvains vārds.Blarenīza Fēniksa.Tā mani nosauca vectēvs.Kā sauc tevi...un tavu līdznācēju?-meitene kustējās tik viegli,ka likās,ka viņa vispār nepieskaras zemei.
-Blarenīza...jauki.Izkāpusi no kādas Džoannas Ketlīnas Roulingas grāmatas.Brīnišķīgi.Izcili.-es sev zem deguna nopurpināju.
-Ei,kā tevi sauc?-meitene vēlreiz atkārtoja.
-Mani...sauc Anna Blū Dereina.Un manu draudzeni sauc Kesidija.-es ielūkojos Kesidijas acīs un tad palūkojos uz Bī.
-Piedodiet,es iešu.Drīz būs vakars.-meitene pasmaidīja un pamāja.Tad viņa nozuda biezoknī.
Kad Bī vairs nekur nebija redzama,mēs turpinājām ceļu uz ezera otru krastu.Visapkārt bija dzirdamas putnu dziesmas,ezera šalkas,vējš.Viss bija aizdomīgi mierīgs.Tad es atcerējos par noslēpumaino tēlu,kurš ik pa laikam parādījās otrā ezera pusē.Varbūt tā bija Blarenīza?!
‘’Kādēļ es viņai to nepavaicāju?Muļķe.’’-es sevi norāju.
-Ei,Anna,paskaties.Vēlviens cilvēks.-Kesidija paķēra mani aiz rokas un veda tuvāk cilvēkam,kas gulēja tumši zaļajās sūnās.
-Kesidij,uzmanīgāk.Mēs nezinam kas viņš ir.-es izvilku pistoli un notēmēju uz viņu.
-Anna!?-Kesidija spalgi iekliedzās.Es satrūkos.
-Ko?-es nopūtos un palūkojos uz gulošo cilvēku.
-...neko.-cik noprotu,Kesidija laikam bija sapratusi,ka nav jēgas man kaut ko teikt.
Tad cilvēks sakustējās un atvēra acis.Es sabijos un satvēru pistoli ciešāk.Pamanīju,ka tas ir puisis.
Viņš aiz bailēm bija iepletis acis.Es pistoli satvēru vēl ciešāk.
-L...l...lū...lūdz...lūdzu nenogalini mani.-viņš lūdzās.
-Kāpēc gan ne?!Kas tu esi?-es notēmēju un jau katram gadījumam sagatavojos,lai izšautu.
-Esmu...Luiss.-viņš čukstēja.
-Ko tu te dari?-es ar aukstumu balsī teicu.
-Es...bēgu,tad paklupu un tad...-viņa skatiens bija diezgan viltīgs.
-Labi,es tevi nenogalināšu.Ejam,Kesidija.-es teicu un sāku iet.
-Kā tu zini,ka viņš nav meklētājs?-Kesidija čukstēja.
-Meklētāji te negulētu.Viņi meklētu.-es teicu un uzsmaidīju Kesidijai.
Es pistoli ieliku somā un aiztaisīju somu.Atcerējos,ka gribu ēst.Es no somas sānu kabatas izņēmu divus graudu batoniņus,ūdens pudeli un divus ābolus.
-Ņem,tas tev.Es zinu,ka vēlies ēst.Tu izskaties vārga.Tikpat vārga kā tajā dienā kad tevi atradu...pie atkritumu tvertnes.Vienu...izsalkušu...-es apķēru Kesidijas apaļos plecus.
-Lūdzu,izbeidz.Tas jau ir bijis.Negribu to vairs atcerēties.-Kesdija paņēma batoniņu un ābolu un lūdzošu skatienu lūkojās manī.Tā viņai bija ļoti sāpīga tēma.
-Piedod.-es sajutos vainīga.
Tā mēs abas apsēdāmies sūnās un ēdām.Es sadzirdēju to,kā kāds skrien.
-Palīgā,meklētājs!-kāds tālumā sauca.
Kesidija skatījās uz mani.Es sajutu to kā mana sirds sitas ātrāk un ātrāk.Es atvēru somu un trīcošām rokām izmisīgi centos sameklēt pistoli.Kad es to atradu,es to paņēmu un piecēlos kājās.
-Paliec te un šoreiz klausi.Tas ir bīstami.Labi?-es Kesidijai pasviedu nazi.Par laimi,tas iedūrās zemē nevis Kesidijas miesā.
-Piedod.-
-Labi,es palikšu te.-Kesidija bija pārbijusies.
Es sāku iet.Tālumā redzēju divus tēlus.Cilvēki.Viens bija uz zemes,taču otrs kaut ko turēja rokās.Kad biju piegājusi tuvāk redzēju ,ka cilvēks kas gulēja uz zemes bija sasiets un otrs cilvēks rokās turēja pistoli un gatavojās šaut.Viņš bija meklētājs.Es notēmēju uz mekletāju un izšāvu.Bez žēlastības.Tacu lode netrapīja mērķim.Tā palidoja garām.
-Velns!!!!-es klusi iesaucos.
Satvēru ciešāk pistoli un gatavojos izšaut otrreiz.Šāviens.Šoreiz es trāpīju mērķī.Manas rokas sāka tricēt.
Es sāku skriet tuvāk cilvēkam,kas gulēja uz zemes.Tā bija Bī.
-Bī!-es iesaucos.
-Blū?!-Bī vārgā balsī teica.
-Tev viss kārtībā?!-es lēni sāku siet vaļā Bī sasietās rokas.-
-Puslīdz.Tas maitasputns man trāpīja.-Bī teica un iesmējās.
-Taču,tagad viņš ir auksts kā ledus bluķis.-es viņai teicu.
-Taisnība,-
