Klausīdamās sapņainu bezvārdu mūziku, viņa uzsāka savu nakts pārdomu pastaigu. Kā mērķis tika izvēlēts netālu esošais, vecais dzelzceļš, kurš kā ceļinieku un sevis meklētāju aicinātājs bija no abām pusēm noslēpumaini tumšo egļu ieskauts un kurš vienmēr nez kāpēc šķita viņai pievilcīgs.
"Hm, mākslīgais optimisms," viņa ar vienmuļu smaidu sejā ierunājās. Tas tik daudzas reizes bija ļāvis smaidīt pat mokoši sāpīgos brīžos, melot sev, izlikties, ka viss ir labi, un ietīties māņu un neizpratnes tīklos. Nesen viņa bija atteikusi kādam, kurš izrādīja patiesas, sirsnīgas simpātijas, sarežģījusi attiecības gan ar ģimeni, gan draugiem gan ar sevi pašu, nezinādama ko vairs domāt un vēlēties. Un tad sekoja nākamā vārdiski izteiktā doma: "Kas ar mani notiek?" Šie vārdi it kā atbalsojās prātā, meklēdami kādu virsmu, pret kuru atsisties un izjukt kā atbildes puteklīši, bet tā nenotika. Vēl bija par agru, bija jāatrod savs risinājums.
Nemaz pašai to nemanot, viņa jau gāja pa vēso un tālumā vedošo sliedi, pavisam eleganti un vieglītēm liekot pēdu priekša pēdai, taču it kā no līdzsvara izsistos, retos brīžos balansēdama kā akrobāts uz virves. Zem tumšajām eglēm likās kas esam, klusītēm sarunājamies un skatāmies, bet tas viņu nebiedēja.
Tā kādu laiciņu ejot un domājot ,viņa bija nonākusi pie tiltiņa, kur dzelzceļš šķērsoja mazu un rāmu upīti, kurā atspīdēja spožās zvaigznes un mēness. Prātā radās kāda savāda doma, kas nez kāpēc tika izteikta skaļi: "Varbūt nolēkt? Tad nebūtu nekādu problēmu un arī risinājums nebūtu jāmeklē. Tad nebūtu nekā..." Viņa piegāja pie paša tiltiņa malas, ielūkojās rāmajā ūdens virsmā un... un pamanīja sevī kaut ko citādu, nekā pirms tam. Kaut kas viņā bija mainījies...
Bet atrisinājums vēl taps
