Šis ir pēdējais manis sarakstītais stāstiņs, tiesa gan aizgāja diez gan daudz laika, kamēr es sarakstīju šo stāstiņu, nu bet kam negadās? :D
Ceru jums patiks :D (nepatīk stingra kritika) 
Meitene8
38
2
Dzīvoja reiz puisēns, kuram bija maz draugu, viņam ļoti patika rakstīt stāstus un dzejoļus, bet skolā viņš to neizrādīja, jo uzskatīja, ka viņu tā dēļ apcels un nesapratīs.
Kādu dienu viņš devās uz mājām pa drūmajām pilsētas ielām, kuras valdība bija atstājusi novārtā. Lēnām ejot uz mājām, viņš ieraudzīja, ka uz viņu skatā skaistākā meitene, ko viņš jebkad ir redzējis, viņi saskatījās viens ar otru. Meitene ātri vien nosarka un zēns ieraugot to vējā ātrumā aizskrēja projām. Meitene žigli ieskrēja savā mājā, aizcirta durvis, durvju trieciens atbalsojās visā mājā, un iemetās savā glaunajā gultā. Pāri viņas sejai tecēja asaru upe, viņa nekustējās un turpināja raudāt līdz vēlam vakaram, jo domāja, ka ir neglīta un nevienam nepatīk.
Reklāma
Pēkšņi viņa izdzirdēja savādu troksni it kā kāds censtos ārpuse pievērst viņas uzmanību, piegājusi pie loga, viņa saskatīja maza zēna siluetu, kas ar akmentiņiem, kuri atgādināja mazas konfektes, meta pa viņas istabas logu, katrs akmentiņa metiens kļuva skaļāks un skaļāks.
Meitene izlavījās ārā no mājas un gāja uz to pusi, kur redzēja zēna tumšo siluetu, bet apkārt bija tik tumšs, ka viņa neko neredzēja, dažās mājās vēl dega uguns, bet tās bija tik bālas gaismiņas, ka ielu tās neizgaismoja.
Viņa lēnām soļoja uz priekšu, dīvains klusums bija pārņēmis apkārtni, vismaz viņai tā likās. Viņa neko citu nedzirdēja, ja nu vienīgi savus straujos sirds pukstus, kas ar katru sekundi kļuva skaļāki un ātrāki.
Reklāma
Nevienu nesaskatījusi, viņa apsēdās uz soliņa, kurš atradās pārdesmit metrus no mājas, kura meitene dzīvoja. Soliņš bija vēss, un meitenei atkal sāka birt asaras pār vaigiem, jo viņa domāja, ka tur tiešām kāds ir un, iespējams, tas puisis, ko viņa ieraudzīja šodien, ir atgriezies. Pēkšņi viņai blakus apsēdās kāds. Bija pārāk tumšs lai saskatītu tā cilvēka seju, bet viņa saprata, ka tas ir tas puika, kurš aizskrēja ieraugot viņu.
lgi klusēdami, viņi piebīdījās viens otram tuvāk. Bija jau ļoti vēls, bet viņi sēdēja viens otram blakus nebilzdami ne vārda. Abiem sirds pukstēja kā negudras, bet viņi tikai sēdēja un neteica neko. Puisēns bija pavēris muti nedaudz vaļā, lai bilstu savu sakāmo, bet meitene viņu pārsita apsteidza sacīdama, ka ir vēls un viņai laiks doties gulēt.
Meitene iedeva zēnam mazu bučiņu uz vaiga un ieskrēja iekšā savā mājā, bet viņš lēnām devās uz savu māju, kas bija pārsimts metrus uz priekšu.
Reklāma
Pienāca jauna diena un viņš viņu gaidīja uz tā paša soliņa. Katru vakaru viņš nepacietīgi gaidīja, kad viņa beidzot iznāks ārā, bet viņa vairs nenāca. Istabā gaisma vairs nedega. Viņš gaidīja dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada. Viņš sēdēja tur katru vakaru, un domāja par to, kāpēc viņš toreiz klusēja, kas būtu, ja būtu bildis kaut pusplēstu vārdu.
Bija pagājuši jau pieci gadi kopš tā notikuma, bet viņš turpināja iet uz to soliņu un gaidīt viņu. Apsēžoties soliņā, viņš pamanīja, ka viņas istabā deg bāla gaisma. Viņš nevilcinājās, paņēma saujā mazus akmentiņus un sāka mest pa viņas istabas logu, akmens pēc akmeņa, bet neviena nav.
Tev patiks šie raksti
