Puisis apsēdās uz soliņa un gaidīja, pusnakts stundai tuvojoties, viņš piecēlās, lai dotos prom, bet, tiklīdz viņš mēģināja piecelties, sajuta maigu roku sev uz pleca. Lēnām pagrieza galvu viņš ieraudzīja nevis meitenes siluetu, bet jau sievietes. Bija pagājuši daudzi gadi, bet abu sirdis pukstēja tik pat strauji kā pirmajā reizē, kad viņi satikās, tikai šoreiz puisis saņēmās un beidzot sacīja kaut ko, un beidzot arī uzzināja šīs sievietes vārdu. Ralfs un Evita, bija šo divu cilvēku vārdi.
Gāja dienas, nedēļas, mēneši un gadi, bet šo divu cilvēku jūtas nemainījās, tās tikai kļuva spēcīgākas ar katru sekundi, stundu un dienu, ko pavada kopā.
