local-stats-pixel fb-conv-api

Meitene bez balss. 42. nodaļa1

Liels paldies par jūsu atbildēm. Bija interesanti palasīt jūsu domas. Un nu drīz uzzināsiet patiesību par Ernestu. Jau pavisam drīz!

Beigu beigās, Ernests neko man nepateica. Bet viņš likās vismaz priecīgs, ka atradās šeit pie manis ar mani. Jo, kad viņš taisījās iet prom uz mājām bija jau vēls un viņš kļuva skumjāks.

“Tiksimies rīt?” es noteicu pirms viņš izgāja no dzīvokļa.

“Tiksimies,” viņš atteicu un viegli pasmaidīja.

Mēs apskāvāmies un atkal negribējām laist vienu otru prom, bet tad Ernestam iezvanījās telefons, tāpēc mums bija jāatlaiž viens otru.

“Kas zvana?” es jautāju.

Ernests nometa klausuli un sacīja: “Natālija. Pēdējā laikā viņa mēģina mani sazvanīt.”

“Kāpēc?” es jautāju.

“Nezinu, jo neceļu klausuli, bet domāju, ka drīz sāks nākt pie manis skolā,” Ernests sacīja.

Es neko neatbildēju. Es negribēju to redzēt. Negribēju redzēt Natāliju blakus Ernestam. Negribēju vairs redzēt kā viņš viņai dāvā savu smaidu. Ko viņa no viņa gribēja? Man bija slikta priekšnojauta. Ernests laikam redzēja manu uztraukto sejas izteiksmi, tāpēc atkal apskāva un noteica: “Viss būs labi. Es pret viņu neko nejūtu. Un netaisos vairs ar viņu pīties.”

Es atvieglojumā nopūtos. Tas mani nomierināja. Es ticēju viņam un viņa vārdiem. Viņš paskatījās uz mani, bet vēl nelaida vaļā. Viņš atkal dāvāja man savu silto smaidu un tad noskūpstīja mani. Es atbildēju skūpstam, kas tik ļoti nomierināja mani šajā brīdī. Tad viņš negribīgi atlaida mani un gāja prom. Es piespiedu sevi kaut ko ieēst un tad jau devos gulēt.

Nākošajā rītā, es devos uz skolu. Ārā palika arvien aukstāk. Gaisā parādījās garaiņi, kas stiepās no manas mutes. It kā es būtu pūķis. Es pasmaidīju par šo domu. Es gāju lēni uz skolu, jo šodien izgāju agrāk no mājas. Aukstums koda man degunā un pirkstu galos. Tad es sadzirdēju kādu skrienam un smagu elpošanu. Es pagriezos un ieraudzīju Ernestu.

“Labrīt,” viņš aizelsies iesaucās.

“Labrīt. Rīta skrējiens?” es jokojos.

“Jā, tā to var nosaukt. Skrējiens pēc meitenes, miljona vietā,” viņš atteica un pasmaidīja.

Es pasmaidīju pretīm. Viņš uzmanīgi paņēma manu roku savā un vēl plašāk pasmaidīja.

“Vai tev nav bail, ka tavs fanu klubs redzēs?” es jautāju.

“Man vienalga. Un tev?” viņš jautāja.

Es gribēju ticēt, ka man arī ir vienalga. Man bija bail par to, ko citi teiks, bet tikmēr kamēr Ernests ir ar mani, man nav ko baidīties.

“Man arī,” es atteicu un saspiedu nedaudz Ernesta roku.

Tā nu mēs tā gājām uz skolu, neatlaižot viena otra roku. Viņa roka sildīja manu, kas bija patīkami. Kad iegājām skolā, viņš joprojām neatlaida mani. Meitenes skatījās mums nopakaļ un sāka sačukstēties. Jau pēc stundas visa vidusskola zinās par mums. Bet Ernestam bija vienalga. Viņš vienalga skatījās uz mani ar tādu pašu skatienu ar kādu skatījās pirms mēs bijām kopā. Viņa rūpju pilnais skatiens, kas uzmanīja mani vēl, kad mēs tikko iepazināmies. Viņš negribēja, lai man sāp, viņš negribēja, lai cilvēki runā slikti par mani, viņš gribēja mani pasargāt. Ernests atlaida manu roku pie mana skapīša un pats aizgāja līdz savam. Betija atnāca pēc minūtes.

“Kas notiek? Viss koridors atbalsojās ar runām par jums diviem,” Betija noteica, “Apmēram tāpat kā tas bija ar mums un Ādamu, bet liekas par jums ir daudz skaļākas runas.”

“Nezinu kā es to izturēšu. Kā tu to izturi?” es jautāju.

“Kaut kā. Dažreiz gan gribas iesist kādai, jo dažreiz tā kaitina, bet nu es turu sevi rokās,” Betija nopietni sacīja.

“Jūs ar Ādamu tiešām esat radīti viens otram,” es iesmējos.

“Būs labi. Mēs būsim blakus,” Betija sacīja un stingri apskāva.

134 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 1

0/2000
Būs 43.daļa? Visu dienu gaidu.😔😏
2 0 atbildēt