Roberts ar Vanesu metās uz Roberta mašīnu, lai steigtos pie Toma. Ceļš uz slimnīcu ilga mūžību, jo sastrēgumi, kas radās avārijas dēļ nebija zuduši, tikai mazliet mazinājušies. Kad, beidzot abi iemetās slimnīcā un pa taisno lidoja uz reanimāciju, jo, kur gan citur varētu atrasties cilvēks, kurš par mata tiesu atpaliek no nāves viņus apturēja, kāds no ārstiem.
-Spriežot pēc jūsu steigas, jūs dodaties pie, kāda no cietušajiem avārijā. Man nāksies jūs apbēdināt, bet tas nav iespējams. 3 no cietušajiem ir reanimācijā, divi tiek operēti, trīs jau vairs nav šajā saulē un par pārējiem atliek gaidīt- ārsts noteica.
Vanesa asarām acīs jautāja starp, kuriem atrodās Toms Lejiņš un saņema atbildi, ka operāciju zālē. Viņai un Robertam atlika tikai gaidīt.
Sekundes likās kā stundas. Laiks šķita apstājies. Vanesa juta, ka svīst un dreb reizē. Šīs pēdējās 2 dienas bija apgriezušas viņas dzīvi kājām gaisā. Ja vēl vakar no rīta viss bija kā parasti - Vanesa kavēja darbu un kolēģi viņu par to ķircināja, tad šodien kaut kur potenciāli guļ cilvēka, kurš meklēja viņu palīdzību vai viņa sievas, līķis, un viens no kolēģiem šobrīd atrodas uz dzīvības un nāves robežas. Šķita, ka ļaunāk vairs nevar būt.
Roberts, kurš vienmēr bija licies tik nosvērts, tagad izskatījās nedaudz uztraucies. Tomēr, viņš to centās slēpt.
-Vēlies, es atnesīšu kafiju? – Roberts maigi pieskārās pie Vanesas pleca, - Te pat netālu ir kafijas automāts.
Kādu laiku Vanesa vienkārši skatījās uz vīrieti. Pa šo laiku, kamēr viņi strādā kopā, viņš viņai ne reizi nebija pieskāries, ja neskaita nejaušu saskarsmi.
-Būtu labi, - nogurušā balsī atbildēja sieviete, - Negulēta nakts, tad vēl Toms…
Vanesa sevi norāja par mirkļa vājumu. Nedrīkst vērt vaļā muti katru reizi kad kaut kas nomāc. Taču Roberta mierinošais smaids, pielika punkti sevis lamāšanai. Viņa smaids bija tik patiess, ka Vanesa iedomājās, kā būtu redzēt šo pašu smaidu, no rīta.
Kamēr Roberts devās pēc kafijas, Vanesas skatiens, kam vairs nebija, kur pieķerties, klejoja pa telpu. Dažas sekundes telpa šķita nedabīgi mierpilna, taču tad pa durvīm iesteidzās kāds vīrietis, kas Vanesai šķita kaut kur redzēts, taču viņa mirklī neattapa, kur, līdz viņš to uzrunāja.
- Vanesa?
Tikai šajā brīdī viņa atpazina Toma brāli (arī savu bijušo uz aptuveni nedēļu). Viņš bija ataudzējis garākus matus un noskuvis bārdu, kamdēļ izskatījās pavisam citādāk.
- Sveiks, Kārter, - Vanesa izmocīja nelielu smaidiņu. - Tomu šobrīd operē, bet mums nekādu papildinformāciju neviens nesniedz, jo neesam ģimenes locekļi.
Tajā brīdī atgriezās Roberts ar divām kafijas krūzēm, padarot lieku Kārtera jautājumu, ko sieviete domāja ar vārdu "mēs".
-Ak, Kārters- pie sevis nodomāja Vanesa. Viņš, bija pilnīgi pretējs savam brālim. Un tieši tāpēc nekas nesanāca starp viņiem. Ja Toms ir vīrietis ar kuru nekas nopietns nevar būt, tad Kārters jau pēc pirmā randiņa sapņoja par kāzām un bērniem. Tieši tāda attieksme Vanesu izveda no pacietības un lika uzvesties ļauni. Viņa Kārteru nokrāpa viņa acu priekšā un puisis viņu pameta. Pēc laika gan viņiem bija sanācis tikties un Kārters pat pateica par to paldies, jo ar laiku bija sapratis, ka viņš un Vanesa nebūtu labs vīrs un sieva. Tas viss gan bija tik sen atpakaļ. Un šajā brīdī redzēt Toma brāli bija tikai lieka problēma. Problēma ar vienu vērtīgu plusu. Viņš ir Toma brālis un viņam noteikti būs iespējas pastāstīt, kāds ir Toma stāvoklis. Un tieši to Vanesa Kārteram lūdza, trīcošam rokām no Roberta paņemot kafijas krūzi.
Kārters devās pie ārstiem, lai uzzinātu ko vairāk par brāļa veselības stāvokli. Šodien pat slimnīcā valdīja saspringtāka gaisotne nekā parasti. Ap medmāsām un ārstiem pulcējās cilvēku pūlis, un visi gribēja uzzināt, kā klājas viņu mīļajiem, kas šorīt cieta negadījumā. Tieši šobrīd ārsts runāja ar kādu vīrieti, kurš bija izplūdis asarās. Viņa brālis bija viens no tiem, kura dzīvību ārstiem nebija izdevies glābt. Vīrietis neko neredzošām acīm vērās koridora sienā. Vienā brīdī viņš vienkārši sabruka uz grīdas. Viņš gulēja embrija pozā un raudāja. Piesteidzās slimnīcas personāls, lai vīrietim palīdzētu. Diemžēl viņš nebija vienīgais, kura dvēselē šodien kaut kas nomira. Avārija bija paņēmusi daudzu cilvēku dzīvības.
Ap to laiku kad atgriezās Kārters, Vanesa jau bija izdzēsrusi visu kafiju, lai sevi kaut kā nodarbinātu. Bet kad Vanesa pamanīja Kārteru nākam pa gaiteni, viņa saslējās taisni, jo līdz šim, bija guļus sēdējusi uz krēsla, un jautājumu pilnām acīm skatījās vīrietī. Taču viņa sejas izteiksme nesolīja neko labu.
-Man neko daudz neizdevās uzzināt, - Kārters apsēdās blakus Vanesai, - Viņš pašlaik ir operācijā, ārsts kaut ko teica par orgānu bojājumiem un smadzeņu traumu, bet es viņu tos murgainos termiņus nesaprotu. Teica, ka ziņos par jaunumiem tuvāko divu stundu laikā.
Vanesa neko neatbildēja. Viņa skatījās tukšajā papīra kafijas krūzē un domāja. Taču viņas domas tika pārtrauktas.
