Nu tā ka politika vienmēr ir aktuāla tēma un jebkuros laikos, tad šeit ir pāris manu dzejoļu par to, ceru ka patiks :).
Mazā Latvija
Paskatoties apkārt, sajūta tāda, ka būtu apkrāpts,
Bet vēl pirms pāris mēnešiem mūs solija jaunā gaismā izcelt
Un tā katru reizi, līdz atdodam savu balsi, kamēr ticība mūsu tiek izsmelta.
Kā pēdējais valsis ar mūža mīlestību, nu bet kurš uzņemsies atbildību par šādu rīcību?
Atceros kā šodien, kad gāju es balsot, domāju ar knaiblēm mēs atkniebsim vārtu spraugas.
Nē nu, tagad es redzu, ka rūgti maldos, bet vienalga savu viedokli izteikt nebaidijos.
Lasot ziņas un skatoties netā, uzduros rakstam - 200 000 aizbraukuši un turpina, nu redz kā,
Laikam jau tiešām cerība mirst pēdējā - valstī postītā, sagrautā, uzmestā.
Vai nebūtu laiks uzvilkt karogu mastā?
Varēt jau varētu, tik tas palika otrā krastā.
Tagad vēl visam šim klāt nāk strīdi par valodas tēmām
Godīgi sakot, jau sāk riebties, deputāti ar savām shēmām.
Nu cik vēl ilgi, jūs mocīsiet tautu?
Vai jāstāda jūs rindā un katram jāatšauj labo pautu?
Maza Latvija, bet lepnas tās iedomātās kārtis.
Žēl, ka šeit netiek domāts par citiem un no kā mums pārtikt,
Bet mēs jau tāpat nepārstāsim ticēt,
Vienalga vai vārdiem, vai rūtiņu kladē zīmētām skicēm.
Maigi Izsakoties
Izdzēs pasauli un uzzīmē no jauna,
Tā lai varam lepoties un nebūtu kauna –
Par cilvēku rīcību un zaudētu dzīvību,
Par vienlīdzību un runas veida brīvību.
Mēs spētu mainīt redzes loku
Un grūtā brīdī pasniegt roku.
Lai naids un meli nemaldina,
Bet gaišas domas pastiprina.
Ar sapņainiem palagiem aizklāt es vēlos –
Melīgas mēles un mērķus „tos” cēlos,
Un saukt pie atbildības dēlus,
Tā teiksim Latvju varas tēlus.
Kas kabatas tik tukšo svešas,
Lai viņu īpašums tik plešas.
Tie „lika bēdu zem akmeņa”
Un meta to aiz bezdibeņa.
Nav svarīgs kampējiem šiem gods,
Jo dārgāks viņiem dubultzods.
Nu atliek mums tik domu radīt,
Ka nauda beigs mūs kādreiz vadīt!
