Pieņemu domu, ka dažreiz uznāk tāds noskaņojums, kad rodas iedvesma kaut ko uzrakstīt, vai vienkārši, ar šādu pantiņu ķeksēšanu tiek aizpildīts laiks, kad jau vairs nekas nenāk prātā, ko lai padara. 
Jūsu uzmanībai - 2 mani seni murgaini dzejolīši, kurus uzgāju, kad šķiroju savas skolas vecās klades! Ceru patiks, bet ja ne, nu tad ko lai dara, par domām nestrīdas! 
***
Nosaukuma nav
Domas lido vēja spārniem,
Lido, lido, kamēr izzūd pavisam
Ir tik daudz viskaut kā,
Kam nosaukumu nav iespējams rast.
It kā apburtā lokā viss,
It kā redzams, tomēr nē,
Tā kā nekurienes dzīlēs klīstot,
Meklējot kaut ko neizprotamu...
Kā lai saprot to,
Kas noslēpumiem apkārt tīts,
Kā lai saredz to,
Kas miglā slēpts?!
(13.03.2007.) 
Spārnos ceļoties
Bezgalīgs tukšums visapkārt man klīst,
Pelēkā pasaulē, kur rozes ik dienas vīst,
Pelēka asara pār akmens seju slīd,
Kas mīlēt neprot bet grib.
Kur negaisā remdētas sāpes mīt,
Tur miglas palagi plēn,
Pār ziedožām pļavām, kur iedvesma dzimst,
Tur cerība ar mūzu rok' rokā iet.
Ne nauda, ne slava, ne vara, kas diža,
Nespēj cilvēkam laimīgam kļūt,
Ja sirds tam tukša un nāvīgi salta,
To laimīgu darīt pats nespēs nekad,
Ja kāds tomēr dzīvības pilienu,
Šaj' sirdī reiz spējīgs liet,
Tad arī to kā nokaltušu koku
Par dzīvu ir iespējams padarīt.
Aizliegtie auglji vissalākie tie,
Kur bišu medus tik salds,
Kas cilveku īsetni laimīgu dar',
Un vinjam spārnos pacelties ļauj.
(07.05.2009.)
