Mazais: "Depo stacija"12

Viņš skumji karājas domās.
Nav jau tā, ka būtu kaut kur jāsteidzas.

56.autobuss kavēs vismaz 10 minūtes, tik pat labi var arī pakarāties domās.

Padomāt par vakardienu. Un mazliet par šodienu. Bet ne par rītdienu. Nekad par rītdienu. Domājot par rītdienu vienmēr uznāk depresija un gribas sev darīt galu.

Labāk mierīgi atslābt un padomāt par vakardienu.

Vakar viņš gāja pastaigāties savā ierastajā maršrutā cauri vientuļai dzelceļa stacijai. Ejot tuvāk pārejai, viņš pamanīja tur guļam sievieti.

Dzīva, bet smird pēc alkohola.

Smaida.

No blakus esošās stacijas kilometra attālumā izbrauc vilciens. Tas tuvojas, bet sieviete vārtās uz sliedēm.

Viņš jau nav slepkava - stutē ar plecu, kamēr kaut kā uzstutē.

Viņai gadi kādi uz piecdesmit. Viņai tikko nomirusi labākā draudzene. Mazliet padzērusies šņabi, pakritusi un nav spējusi piecelties no sliedēm. Smaida, bet caur asarām un šņabja smaku. Viņš stutē un vilciens jau ir pavisam klāt. Labi, ka bremzē - parasti vilceni šai stacijai brauc garām bez apstāšanās. Novelk sievieti no sliedēm pēdējā brīdī. Kā filmās.

Iegrūž sievieti vilciena vagonā, pats paliek laukā.

Un domā. Ja viņš zaudētu labāko draugu. Viņš varētu tikai cerēt, ka kāds pareizā brīdī ies garām, lai nostutētu viņu no sliedēm.

Un viņš mazliet vēl gatavs padomāt par šodienu. Šodiena nav īpaša ne ar ko, tieši tādēļ tā ir svarīga. Šodien viņa labākais draugs nav nomiris.

Un tādēļ negribas domāt par rītdienu. Jo rīt vēl viss var notikt.