Nedalīšu tekstu ar bildēm ne tāpēc, ka man attēliņus meklēt slinkums, bet gan tādēļ, ka man nepatīk, kā tas ir. Un, lai arī tā esot vieglāka lasīšana, lai paliek viengabalains. Grāmatās arī nav bildīšu ik pēc 3 teikumiem. Un, lai arī šis galīgi nav nekas grāmatlīmenīgs- vai nu pierodiet lasīt vai arī nevainojiet mani par savu slinkumu, piemetot pilnu pagalmu mīnusiem! (un balts uz melna viņš iekopējās nejauši, bet, ja jau liktenis tā lēmis, izdomāju atstāt arī.(: )
.
.
.
Lija atkal pamodās, jo bija sapņojusi, ka māsa viņu izgrūž pa logu. Jau trešo reizi šonedēļ. Patiesībā viņai māsas nebija. Tajā sapnī viņa vienmēr redzēja vienu un to pašu- pienāca kāda meitene, gadu vai divus vecāka par Liju pašu, un teica:”Es negribu, lai tu esi mana māsa.” Pateica un grūda Liju ārā pa logu. Lija gan paspēja nodomāt, ka viņai māsas nemaz nav, tomēr, ja nu būtu, atteikties nebūtu prāta darbs, jo tad vismaz tiktu kliedēta vientulība laikā, kad vecāki ir darbā. Tomēr metene neiebilda. Ja māsai viņu nevajag, gan jau tam ir savs iemesls.
Lija paskatījās uz pulksteni. Kā tad, bija vēl agrs. Ko ciparnīca rāda, viņa nesaprata, bet māmiņa un tētis katru dienu atgriezās, kad īsākā bultiņa bija starp seši un septiņi. Ja tā nebija, vecāki vēl kādu laiku mājās nerādīsies. Un, ja viņu nav, tad ir agrs. Liela gaidīšana priekšā. Un tieši gaidīšana Liju darīja vai traku, tāpēc arī viņa mēdza gulēt pa dienu. Gulēšana arī nebija īsti aizraujoša, bet laiks pagāja nemanāmāk. Gulēt bija garlaicīgi vismaz līdz brīdim, kad parādījās kāds sapnis. Varbūt tā arī ir, ka nevar redzēt vienu un to pašu stāstu atkal un atkal- kā Lija savu māsu. Tomēr meitene bija pietiekami maza, lai nesāktu domāt par to, ka sapņiem var būt kāda nozīme. Viņai tas vienkārši bija stāsts, tāds pats stāsts kā tie, kuri paslēpti viņas abās bilžu grāmatās. Tās bija pasakas, viena par sivēntiņiem, bet otra par Pelnrušķīti, māmiņas tik bieži lasītas, ka krita no vākiem ārā, tāpēc grāmatas bija daudz līmētas. Tik bieži lasītas, ka Lija tās jau sen zināja no galvas. Tas vairs nebija interesanti. Bet sapnis, šis stāsts, derēja pastāstīšanai vienīgajai lietai, kas šajā mājā bija interesanta vecāku prombūtnes laikā. Stāsts derēja Lijas draudzenei.
Kā jau gadās ar visiem draugiem, Lija ar viņu kādu dienu iepazinās. Staigādama pa savas mājas pelēko pagalmu, meitene spēlējās ar kaķi, kurš reizēm ielīda pagalmā pa kādu dēļu šķirbu žogā. Kaķis šeit nāca diezgan bieži, jo Lija viņam iedeva šo to no māmiņas atstātajām pusdienām. Vecāki uz darbu gāja agri, kad Lija vēl gulēja, bet vienmēr virtuvē uz galda bija atstāts kas ēdams. Reizēm bija desiņas, bet tās Lijai negaršoja, tad nu tajās dienās kaķis pieēda pilnu vēderu. Dzīvnieks bija ruds un labi izcēlās šajā visur esošajā pelēkumā. Kaķi Lija bija iesaukusi par Minku, jo māmiņa stāstīja, ka viņai bērnībā bija kaķis ar tādu vārdu. Un likās, ka Minkam savs vārds tīri labi patīk.
Tā kādu dienu, valkādama pa pagalmu auklā iesietu akmentiņu, ko kaķis spēlēdamies tvarstīja, viņa atrada konfektes papīrīti. Tas bija liels un zaļš, ar kaķīti virsū, bet ne tādu kā Minka. Šis kaķītis bija balts. Lija zināja, ka dzīvnieki konfektes neēd, tāpēc Minka papīrīti nevarēja būt atnesis. Māmiņa un tētis arī nē, viņu mājās nebija tik daudz naudiņas, lai ko tādu varētu atļauties. Tātad kāds to bija atstājis. Lija ilgi domāja, tomēr nekādi nevarēja saprast, kurš tas varētu būt. Viņa ielika papīrīti kabatā, vispirms rūpīgi to salocījusi, un iegāja istabā. Minka pa to laiku bija aizgājis prom, tātad laukā viņai nebija, ko darīt. Tas tāpēc, ka iet ārā no pagalma māmiņa bija stingri noliegusi. Un Lijau jau tur nebūtu, kur iet, jo apkārt atradās tikpat pelēkas mājas ar tikpat pelēkiem pagalmiem, bet bez maziem bērniem kā viņa.
Tovakar pārnākuši mājās, vecāki atrada meitiņu neparasti aizdomājušos. Kad viņi prasīja, kas noticis, Lija neatbildēja. Viņa arī neparādīja zaļo papīrīti, tas bija kaut kas tāds, ko, Lijasprāt, labāk paturēt tikai sev.
Nākošajā rītā Lija pamodās agrāk, nekā parasti. Kad māmiņa iegāja Lijas istabā, lai pirms promiešanas noglāstītu guļošo bērnu, viņa redzēja, ka meita jau ir pamodusies, tādēļ uzsmaidīja Lijai un mierīgi gāja prom. Bet Lija tik mierīga gan nejutās. Viņa jau ilgu laiku sēdēja un domāja, kā lai atrod to, kura atstāja papīrīti. Lija bija nospriedusi, ka tā bija kāda meitene, viņas pašas vecumā. Nē, drīzāk nedaudz vecāka, jo viņai mamma jau ļauj iet ārā no pagalma. Tāpēc viņa ienāca pa šķībajiem vārtiņiem un nolika papīrīti Lijas pagalmā. Tas laikam notika, kamēr viņa gulēja pa dienu, citādi būtu dzirdama vārtiņu čīkstēšana. Bet varbūt viņa gribēja, lai Lija to dzird, un noskuma, kad Lija neatsaucās? Lai kā arī būtu, meitene grib ar Liju draudzēties. Nekādi citi varianti netika pieļauti. Tikai viena problēma Lijai nedeva mieru. Draudzene bija jāatrod, tas ir skaidrs, bet Lija nedrīkstēja iet ārpus pagalma. Žogs, kas nav šķērslis Minkam un draudzenei, ierobežo Liju. Tāpēc viņa nevar doties un pati atrast draudzeni. “Jāizdomā kāds cits veids,” Lija murmināja, lūkodamās uz zaļo papīrīti ar balto kaķīti. Tad viņa pārlaida acis istabai, bet saprata, ka papīrītis ir skaistākais, uz ko te var skatīties. Tā bija lieta, kuru draudzene bija atstājusi, lai iepazītos ar Liju. Tā bija lieta, kuras dēļ Lija domāja, jo tagad bija viņas kārta darīt kaut ko, lai iepazītos. Zaļš papīriņš ar baltu kaķīti… Lija ar skatienu jau gandrīz hipnotizēja to balto kaķīti, kad viņai prātā ienāca doma. Minka taču arī bija kaķītis. Un viņam, atšķirībā no Lijas, žogs nav traucēklis. Viņš ir brīvs tāpat kā draudzene, tāpēc tieši Minka būs tas, kurš ies papīrīša atstājēju meklēt. Tomēr Lija saprata, ka kaķītis meiteni var arī neatrast. Minkam viņa taču liksies galīgi sveša. Un tad Lija paliks bez draudzenes. Nē, tā nedrīkst. Jābūt vēl kādam risinājumam.
Todien Lija ilgi jo ilgi stāstīja Minkam, ka viņam jāatrod meitene. Tā pati, kura atstāja šeit papīrīti. Varbūt viņa ēdīs tādas konfektes, bet varbūt arī nē. Ja ēdīs, tad gan jau pacienās arī Liju. Un, ko dabūs Lija, to iedos nogaršot arī Minkam. Ja viņa tās konfektes neēdīs, arī nav liela vaina. Vienkārši jāatved tā meitene uz šejieni, pie Lijas. Minkam tika piedāvāts arī paņemt līdzi to papīrīti, bet viņš neņēma. Kaķis gan izskatījās nedaudz garlaikots, jo sēdēšana un klausīšanās mazas meitenes stāstos kaķiem laikam gan nešķiet tik aizraujoša kā lēkāšana, ķerot mušas vai auklā iesietas mantiņas, tomēr Minka prom negāja. Viņš bija tīri labs klausītājs, un arī Lija to manīja. Tāpēc viņa nosprieda, ka, kamēr īstā draudzene nebūs atrasta, viņas draudzene būs Minka. Tad viņš varēs ne tikai spēlēties ar Lijas aukliņām, bet arī klausīties meitenes stāstos, kā jau draudzenes to mēdz darīt. Tā būs labāk. Izlemts. No šī brīža Minka ir Lijas draudzene.
Sākumā likās, ka kaķim par jaunpasludināto draudzību ne silts ne auksts, tomēr Minka pierada klausīties Lijas stāstos. Visbiežāk tie bija bērna nākotnes cerības vai naktī nosapņotais, bet arī pasakas par sivēntiņiem un Pelnrušķīti Minkam tika izstāstītas simtiem reižu. Sākumā Lija katru dienu nebeidzami daudz jautāja Minkam, vai viņš nav atradis Lijas draudzeni. Bet Minka klusēja. Pie tam viņš pats bija tīri laba draudzene, tāpēc Lijas taujāšana kļuva arvien retāka. Papīrīti gan meitene vienmēr nēsāja līdzi kabatā- kā atgādinājumu-, tomēr tas kļuva arvien vairāk saburzīts, zaļā krāsa stūros bija krietni vien nolupusi, un baltais kaķītis nokrāsojies putekļu pelēks. Un tā meitene, kura atstāja papīrīti, tā arī netika redzēta. Lijas spilgtās domas par nepazīstamo draudzeni bija zaudējušas spilgtumu tikpat ļoti, cik baltais kaķītis. Bet rudais kaķis, Minka, gan palika tikpat krāsains, cik bijis. Un viņš nāca pie Lijas katru dienu, arī svētdienās, kad māmiņa un tētis bija mājās. Viņiem gan Lija neizstāstīja, ka Minka ir viņas draudzene, tāpēc šajās dinās nācās iztikt bez stāstiem, tikai ar spēlēšanos vien. Bet bija labi tāpat. Minka bija uzticīga draudzene, kas neaizmirsa Liju nekad. Viņam visu varēja stāstīt. Arī sapni par māsu, varbūt kaķis zina, kāpēc māsa grūž Liju laukā pa logu…
