Apsēžos pie bāra un palūdzu bārmenim glāzi ūdens. Es nejūtos labi un vēlos tikt prom, bet pirms es aizeju ,man jāatrod Leksija. Bārmenis atnes man ūdeni un es lēnam dzeru , kamēr analizēju , kas tikko notika. Lai gan izņemot to , ka es pateicu visstulbāko , ko varētu pateikt, nenotika nekas táds , kas nenitiktu bāros, , jo ir bārs un cilvēki satiekas šeit bieži un aiziet kopā , bet tik un tā es iegūstu 1.vietu ''stulbākais , ko tu jebkad būsi darījusi.'' Es ienīstu Leksiju , cik ļoti es viņu ienīstu un to es tagad viņai pateikšu , jo ieraudzīju viņu. Es pieceļos no krēsla un lēnām ,cenšoties nepaklupt aiz kaut kā, eju pie viņas.
- Tu. - es parādu ar pirkstu uz viņu un pasaucu malā. - Sāksim ar to , ka es tevi ienīstu un otkārt es dodos prom. Tāpēc vari droši izklaidēties es došos mājās.
- Ko es atkal izdarīju? Pastāsti man. - viņa iesmejas un pakrata galvu. - Rīt pastāstīsi , esi uzmanīga , izsauc taksi , nebrauc. - lai gan viņa ir iedzērusi viņa ir saprātīga , cik nu vien saprātīga viņa vēlas būt . Viņa nobučo mani uz vaiga un iet atpakaļ pie puiša dejot tālāk. Viņa ir nepārspējama , viņa ir tāda kāda es neesmu un tieši tas man viņā patīk , ka mēs esam tik ļoti atšķirīgas.
Es uzsmaidu viņai un izeju no bāra. Svaigs gaiss, beidzot. Atspiežos pret sienu .blakus durvīm un izņemu telefonu no kabatas , atveru acis un cenšos uzspiest takša numuru , bet atjēdzos ,ka nemaz nezinu , kur atrodos un kāds ir takša numurs. Ielieku telefonu atpakaļ kabatā un sāku iet uz vietu , kur noliku mašīnu , bet , kad nonāku pie stāvvietas , kur man likās ,ka noliku mašīnu , tās vairs nav. No kabatas sameklēju atslēgas un meklēju pogu ar kuru atslēgt mašīnu.
- Es ļoti ceru , ka tev nebija doma kāpt mašīnā un braukt mājās , jo tavā stāvoklī es tev to neieteiktu. - Pazīstama balss man aiz muguras ierunājas. Es pagriežos pret Metu un uzsmaidu viņam.
- Tas ir ļoti jauki no tavas puses , ka tu uztraucies par mani , bet man viss ir kārtībā. - pagriežos un lēnām eju uz priekšu skatoties , kur es noliku mašīnu , līdz man izrāva atslēgas no rokām.
- Hey, atdod. - es pagriežos pret Metju un eju pie viņa ,lai paņemtu atslēgas , bet viņš atkāpjas un es apstājos.
- Ja tu esi tik stulba un domāji , ka es tev atļaušu braukt šādā stāvoklī , tad padomā vēlreiz. Kāpēc tu neizsauc taksi, sāksim ar to?. - es skatos uz viņu un nespēju pateikt ne vārda. Esmu apjukusi un viņam tas liekas smieklīgi , viņš iesmejas un pamāj man , kāpēc viņš man māj. Bet viņš nemāj viņš cenšam mani dabūt ārā no ''transa''. Es vēlreiz samirkšīnu un apskatos apkārt.
- Tu man tēvs esi , ka man tev jāatbild? - es noplāto rokas . Metju sakrusto rokas virs krūtīm un skatās uz mani un gaida , kad es atbildēšu. - Es nemaz neitaisījos braukt. Es vienkārši gribēju sameklēt savu mašīnu.Es gribēju zvānit taksim , bet tad sapratu , ka nezinu , kur atrodos , un izlēmu pastaigāties. Tagad , kad tu zini , ka neesmu pašnāvniece , es vēlētos dabūt no tevis savas mašīnas atslēgas. - es viņam uzsmaidu un sāku iet pie viņa , bet viņš atkāpja un es apstājos ,nopūšos.
Es apsēžos uz zemes, atspiežos pret stabu un aiztaisu acis. Mūzika skan , cilvēki runā un smejas , un man nāk miegs , un es vēlos tik prom. Es attaisu acis un redzu , ka Metju ir apsēdies man blakus , ceļus saliecies un rokas uz ceļiem uzlicis.
- Ko tu gaidi? - es viņam iejautājos pēc kāda laika. Kādu brīdi viņš klusē un tad viņš paskatās uz manis.
- Kur tu dzīvo, es tevi aizvedīšu. - es pakratu galvu un gribu pateikt , ka es negribu , lai viņš mani ved mājās , bet vārdi liekas smagi. - Kā tu iedomājies tikt mājās , ja tu nezini , kur atrodies , tev nav mašīnas atslēgas? Esmu tava vienīgā izvēle. - viņš skatās uz manis.
- Tu esi svešinieks , iespējams maniaks vai slepkava , man šobrīd nemaz nevajadzētu runāt ar tevi , bet , ja es tev pateikšu ,kur es dzīvoju , tu zināsi , kur es dzīvoju un ,iespējams, tu esi kaut kāds stalkeris vai slepkava. Es tev neuzticos. - es dzirdu viņu iesmejamies un ja tā padomājot ,tas ir smieklīgi.
Es pagriežu galvu pret viņu un sāku smieties , bet ieruagu čūsku aiz viņa un pārstāju smieties, pieceļos kājās cik vien ātri varu , bet tas nebeidzas labi ,jo galva sagriežas ,atsitos pret mašīnu ,mašīnai signalizācija ieslēdzas , es nobīstos, pakāpjos atpakaļ, paklūpu un nogāžos zemē ,atsitot galvu. Vai ir vēl kāda iespēja kā apkaunot sevi vēl vairāk? Man priekšā parādās Metju seja , viņš izskatās uztraucies , un cenšās saprast vai man viss kārtībā.
- Kā tu jūties? Tev kaut kas sāp? - vienā setā uzdeva jautājumus un es cenšos saprast vai man sāp kaut kas.
- Man viss ir labi, tikai galva mazliet sāp. - es pieceļos sēdus
- Kas notika? - viņš skatās uz mani ,nesaprasdams ,kas tikko notika.
- Čūska, man nepatīk čuskas. - pakratu galvu un pielieku roku pie pieres , jo nejūtos labi . Viņš tikai iesmejas un skatās uz mani.
-Tu esi gatava celties? - es pamāju ar galvu un viņš man palīdz. Bet brīdī , kad viņš mani pieceļ un palaiž vaļā ,man galva sagriežas un es vairs neko nezinu.
Atverot acis , jūtu kaut ko mīkstu zem sevis un siltu virs sevis, esmu uz dīvāna apsegta, es noprotu , ka ir nākamās dienas rīts vai diena , neesmu pārliecināta. Es lēnām pieceļos sēdus , jo galva vēl joprojām sāp un lēnām apskatu vietu , kur es esmu , jo šis nav mans dzīvoklis. Pirms spēju visu kārtīgi apskatīt no vienas no istabām iznak kāds puisis. No istabas viņš iznāk tikai apakšveļa , bet , kad viņš ieraug mani viņš apjūk , to es arī varētu par sevi pateikt , bet ilgi viņš neskatās un paiet man garām ,un ieiet virtuvē ieliet sev ūdeni . Laikam tas , ka viņš ir tikai apakšveļā un ka esmu šeit viņu neuztrauc.. Viņš iznāk no virtuves ,atspiežas pret sienu un vēro mani.
- Kas tu esi un ko tu šeit dari? - kad mani ir apskatījis no galvas līdz kājām un sapratis ,ka nepazīst mani un nav ne mazākās nojausmas , kas es esmu , iejautājas.
- Ebigeila , bet vari saukt mani par Ebiju , ja vien es zinātu , kur es esmu un pie kā es esmu ,es būtu nedaudz priecīgāka. - es uzlieku rokas uz ceļiem un galvu rokās. Kāpēc man tik ļoti sāp galvu , kas vakar vispār notika ,viss ir pa bildēm , pēdējais , ko atceros ir čūska , skaļa skaņa un debesis.
- Prieks iepazīties, Ebigeil. Esmu Matīs , Meta istabasbiedrs. - viņš man uzsmaida.
- Kā tu zini , ka esmu šēit dēl viņa?- viņš iesmejas.
- Jo viņš ir vienīgais , kurš varētu meiteni atstāt gulēt dīvānā. - viņš vēlreiz iesmejas , paiet man garām un ieiet istabā.
Es lēnām pieceļos un aizeju uz virtuvi ieliet ūdeni. Es uzlieku rokas uz galda malas , katru no sevis tālāk un atspiežos , aiztaisu acis un cešos saņemties , lai varētu doties prom.
- Kā redzu esi augšā. - nesteidzīgi ataisu acis un paceļu galvu , lai paskatītos uz Metu. Es pamāju ar galvu un noliecu galvu atpakaļ. Esmu mazliet apjukusi un nezinu , ko man darīt , man vajadzētu iet prom , jā , tas būtu vispareizāk.
- Jā, esmu. Man tagad jādodas. - es pagriežos un eju atpakaļ uz istabu, uzvelku kurpes un jaku.
Pieceļos kājās un eju uz durvju pusi , kad saprotu , ka man nav telefona un mašīnas atslēgas. Pagriežos un ieeju virtuvē.
- Vai tu nebūtu tik laipns un atdotu manas atslēgas un telefonu , man patiešām nav laika? - es paskatos uz Metu un tad sev apkārt vai kaut , kur neredzu savas mantas.
- Kur ir paldies , par tavas dzīvības izglābšanu. - es paceļu uzacis un nesaprotu , ko viņš saka. - Tikai nesaki , ka tu neatceries. Kad tu nobijies no čūska, un tad kaut kādā maģiskā veidā, tu pēc pāris sekundēm gulēji zemē un tad noģībi , ja es tur nebūtu ,tevi kāds būtu apzadzi vai pat trakā. Es gaidu savu paldies. - ja viņš vienkārši man varētu atdot manas mantas es pazustu tik pat ātri cik atrados. Bet viņš izlemj tēlot , ka ir aizvainots un gaida savu pateicību.
- Vai tev patiešām nav nekā labāka , ko darīt , kā gaidīt no sveša cilvēka pateicību , lai gan tā ir tava vaina , ka es vispār nokritu , jo ja tu nebūtu atņēmis atslēgas nekas tāds nebūtu noticis. Tāpēc es uzskatu , ka tev būtu man jāatvainojas par radītajām galvassāpēm. Un tagad atdod manas mantas. - es sakrustoju rokas zem krūtīm un skatos uz viņu.
Mets nostājas tāpat kā es un skatās uz mani , neviens nerunā, tikai skatāmies viens uz otru , kas mani nostāda īpaši neērtā pozā , jo tikai tagad pamanu , ka viņš tikko bija dušā. Viņa mati ir slapji un viņš ir uzvilcis tikai bikses , kas man liek novērsties no viņa un paskatīties uz savām kājām.
- Es gaidu. - viņš ierunājas , es nobolos un paceļu galvu.
- Paldies , ka izglābi manu dzīvību , esmu tava parādniece. - Uzsmaidu uzspiestu smaidu . - Un tagad atdod manas mantas. - smaids pazūd tik pat ātri cik parādījās.
Mets neko nedara un mani tas sāk tracināt vai ir tik grūti atdot manas mantas .
Metjū
Es skatos uz viņu un neko nedaru. Jau vairākas reizes viņa man ir jautājusi savas mantas , kuras vispār ir pie durvím uz plauktiņa. Bet es neko nesaku , jo jauki paskatīties , kā viņa dusmojas.
Kādu brīdi mēs skatāmies viens uz otru , viņas zaļās acis skatās uz mani. Bet tad viņa novēršas un skatās uz savām kājām ,kas man liek domāt ,ka viņa jūtas neērti skatoties mani , kad esmu tikai biksēs.
- Kāpēc es esmu šeit vispār? - viņa apskatas apkārt un tad uz mani atlakal.Es atvelku krēslu un apsēžos.
- Kad tu noģībi , es nezināju kur citur ,lai tevi vedu , jo nezināju , kur tu dzīvo , jo tu atteicies man teikt , jo domāji , ka esmu maniaks vai slepkava. Un tad izlēmu tevi vest uz savu dzīvokli, lai gan man nebija izvēle. - viņa pamāj ar galvu
- Mana mašīna ? - Ebija nolaiž rokas gar sāniem un atspiežas pret ledusskapi.
- Lejā. Tu biji pagājusi garām savai mašīnai , kad to nevarēji atrast. - un es redzu viņas mutes kaktiņu paceļamies un mazu smaidu ,kuru ātri vien viņa pārstāj - Atslēgas ir pie durvīm uz plauktiņa. - viņa pamāj ar galvu un iet uz izeju.
Es pieceļos no krēsla un eju aiz Ebijas, viņa iet salīdzinoši lēnu , lai gan nevar viņi vainot , nejau es sasitu galvu. Drošības pēc viņai vajadzētu aiziet pie ārsti , pārliecināties vai viss ir kārtībā.
- Ebij. - viņa pasgriežas pret mani. - Es tev ieteiktu aiziet pie ārsta , pārliecināties , ka viss ir kārtība ar galvu. Kā nekā tu nokriti. - viņa man uzsmaida.
- Paldies. Un aiziešu. Bija prieks iepazīties , Met. - viņa attaisa durvis un es redzu viņu aizejam , un aiztaisāmies durvis. Viņas vārdi lika noprast , ka mēs vairs nekad netiksimies , bet man ir sajūta , ka viņu es vēl redzēšu.
Aizeju uz viesistabu un iesēžos dīvānā , uzlieku kājas uz naktsgaldiņa un ieslēdzu televizoru.
Pēc kāda laika no istabas ieznāk Matīs ar meiteni un palīdz viņai tikt prom ,pēc tam viņš apsēžas man blakus,tādā pašā pozā kā es. Nepaiet ilgs laiks līdz viņš uzdeva jautājumu ,kuru es zināju ,ka viņš man uzdos , brīdī , kad paskatījās uz manis.
- Kas tā par meiteni bija? Ebija, pareizi? - nesteidzos atbildēt uz viņa jautāju.
- Vakar iepazinos. - es zinu ,ka viņš vēlējās visu stāstu , bet ar to viņam pietiks.
- Un tas ir viss ,ko es saņemu? - Matīs iesmejas un pakrata galvu.- Kad Megija atbrauks?
- Nākmās nedēļas beigās , bet viņa vēl nav droša vai tiks ,jo skola un darbs. - Matīs pamāj ar galvu un mēs skatāmies tālāk televizoru.
