Bērnībā man bija ļoti liela fantāzija un es rakstīju visādus brīnumus. Mans sapnis būtu kādreiz sarakstīt un izdot grāmatu. :] Vēlos uzlabot savas rakstīšanas prasmes, tāpēc esmu nolēmis likt spokos rakstus ar īsiem stāstiņiem, lai attīstītos kā rakstnieks. Mans žanrs būtu fantāzija - kaut kas līdzīgs "Nārnijas hronikām", "Harijam Poteram" un Žila Verna darbiem, kur es varētu radīt paša izdomātu pasauli.
Bet šoreiz kaut kas vienkāršāks. Ceru uz jūsu atsauksmēm un kritiku.
+ bonusā bildes ar meitenēm ar gariem matiem. ;]
Mati stiepjas līdz dbenam.
Bija silta, patīkama diena un es atrados skolas stadionā. Skolā bija sporta diena, bet man nebija vēlmes piedalīties nekādās aktivitātēs, tāpēc stāvēju un vēroju pārējos. Neesmu īpaši apveltīts ar fiziskām dotībām un nejutos par sevi drošs, tāpēc ar nelielu skaudību vēroju pārējos un kādu prieku viņi gūst pārbaudot savu veiklību un izturību, jo sporta spēles izskatījās tiešām interesantas. Skatījos, kā skolēni griež riņķi ap vidukli. Uz laiku, kurš ilgāk. Nedaudz nostāk bariņš cilvēku mēģina pāriet pār virvi, kas nostiepta starp diviem kokiem, turoties pie otras virves, kas uzsieta nedaudz augstāk. Un sporta laukuma vidū vēl divas cilvēku grupiņas mērojās spēkiem ar virves vilkšanu.
Tā es savā nodabā vēroju apkārt notiekošo, līdz sajutu vēderā dīvainu sajūtu, līdzīgu kā krītot no agstuma, un manas acis apstājās kā iemietas. Pie meitenes, kuru iepriekš vēl nebiju redzējis. Viņa mani pilnībā apbūra. Ar savu augumu un eņģeļa sejiņu, kas pilnībā staroja līdz ar viņas smaidu. Viņas gaiši brūnie mati stiepās pāri visai mugurai un garākās šķipsnas pat skāra viņas dibenu. Viņa pat nebija apģērbusies sporta tērpā, bet gan vienkāršos, iespīlētos džinsos un džemperī un, šķiet, vienīgais iemesls, kāpēc viņa šeit atradās, bija, lai aizdabūtu savu draudzeni prom.
Un tā es tur stāvēju kā iemiets un, laikam, nepieklājīgi skatījos uz viņu pāris minūtes. Vai pat stundu. Biju nodomājis iet iepazīties un uzaicināt viņu uz satikšanos. Doma vien manī rasīja nemieru un, nevarēdams novērst acis, es lēnām gāju viņai tuvāk. Vēderā sajutu lielu uztraukumu, kas ar katru soli kļuva arvien lielāks, kājas man bija kļuvušas neveiklas, lempīgas un sirds sitās kā pēc maratona. Pāris soļus no viņas es apstājos un, nespēdams viņu uzrunāt, stāvēju.
Kad meitene ar garajiem matiem mani beidzot ievēroja, no manas mutes izlauzās kluss, aizlausts "Čau!", uz ko viņa plati smaidot atbildēja: "Sveiks!".
"Šodien foršs laiks, vai ne?" es teicu aizmirsis savu rīcības plānu un tobrīd domājot, cik muļķīgi izskatās manas rokas un, ka man nav kur tās "nolikt". Jutu, ka esmu nosarcis.
"Jā."
"Saulains," es ieminējos pēc neveiklas pauzes. Meitene uz mani nemaz neskatījās, tikai smaidīja. Ievēroju, ka arī viņas vaigi ir viegli sārti.
Gribēju izteikt viņai kādu komplimentu un pirmais, kas man patrāpījās uz mēles bija: "Foršas kurpes". Viņa neko neatbildēja, bet pārvērta savu smaidu vēl saulaināku, itkā būtu ļoti priecīga, dzirdot komplimentu. Sajutu ķermenim pārskrienam aukstu sviedru vilni un vaigos lielu karstumu. Biju vēl uztrauktāks kā no sākuma, tāpēc nomurmināju: "Labi, man jāiet", pagriezos un ātriem soļiem devos prom.
Jutos kā pēdējais idiots. Nemaz nepajautāju meitenes vārdu un ar sevi arī nemaz neiepazīstināju. Tas bija neveikli.
Tomēr, tai pašā laikā, jutos arī ļoti pacilājoši. Viņa smaidīja. Viņa bija priecīga, dirdot manu muļķīgo komplimentu. Varbūt es viņai patīku? Lai cik neizdevusies bija saruna, jutos laimīgs, ka tāda meitene mani ievēroja. Jutos tā kā laimīgs idiots..
:D
