http://www.spoki.lv/literatura/Vai-turpinat/306182 <--- pirmās publicētās nodaļas
Šo garadarbu tikko nokristīju vārdā "Margarita", lai labi lasās. 
Nu tā tiem, kuri nav lasījuši mana romāna (ja tā drīkst teikt) sākumu. links ir augšā.
Bet pārējiem- jauku lasīšanu, laikam būs vēl.
3. nodaļa.
Beidzot esmu mājās, beidzot esmu savā pasaulē, kura mani pieņem tādu, kāda esmu. Tēva protams nav mājās, viņa nekad nav, viņam nav laika pat savam bērnam- vienīgajam, kurš vēl palicis tēva mājās un nav aizspurdzis pasaulē kā putnēns. Piespiežu elektriskās tējkannas slēdzi, un ūdens pēc mirkļa tajā it kā iešalcas, tik pazīstama un nomierinoša skaņa manas mājas visaptverošajā klusumā. Iemetu tējas maisiņu krūzē un pieberu četras karotītes cukura, atceros, ka vēl pirms trim vai četriem gadiem man pietika tikai ar vienarpus karotītēm, varbūt tagad cukurs palicis mazāksalds, vai arī es vairs nejūtu tā saldumu? Ai, vai nav vienalga. Atveru skapīti un izņemu cepumu paku- manas mūžīgās pusdienas. Apleju tēju, paņemu cepumus un nozūdu savas istabas patvērumā. Ārā jau palicis tumšs, bet gaismu neieslēdzu, man riebjas tas, kā tā grib iespiesties aiz plakstiņiem un pluinīt manas domas, es gribu būt viena ar savām domām, tumsā. Apsēžos pie galda un dzeru tēju, pēkšņi es dzirdu kaut ko noskrapstam pie skapja, vai tiešām pele? Bet, nē, es pati zinu, ka tā nav pele. Šādu troksni nekad neizraisa dzīvas radības, nekad... Pieceļos no krēsla un pieeju pie skapja , jau zinādama, ka tūlīt to atvēršu un izņemšu no tā kurpju kasti. TO kurpju kasti, kura man naktīs neliek mieru. Es zinu, ka nevajadzētu klausīties savās iekšējās balsīs, bet tomēr paklausu tām un atveru skapi, apsēžos ar kurpju kasti uz gultas malas. Klusums. Neviena nav mājās, saņemies, Margarita. Saņemies un atver to. Man nevajadzētu klausīties, bet es nevaru. Es paskatos apkārt, istaba ir tīta pustumsā, bet ja nu kāds tomēr redz, ko es daru? Nē, tu labi zini, ka neviens neredz, ver droši vaļā. Es noņemu kurpju kastes vāku, un man pretī cērtas pretīga, šķebinoša, nedaudz salda asiņu smaka, bet es tai nepiegriežu vērību, izņemu no kastes rūpīgi salocīto mātes blūzi un pieglaužu to sev pie slapjā vaiga- es atkal raudu. Agrāk blūze bija tik sniegbalta, es pat nezinu vai tā tāda bija patiesībā, vai tikai manās atmiņās, taču tagad tā ir pustumsā melna, tikai vietām vēl vīd gaišāki plankumiņi. Asaras rit pār vaigiem, un es tās pat nemēģinu apstādināt, tikai klusām noslauku tās, lai nenopil uz mana dārguma. Dīvaini, bet cauri asiņu smakai vēl jūtu mātes smaržas, tādas saldas ar nelielu pikantumu- viņas mīļākās smaržas- viņas mīļākā blūze. Piepeši dzirdu aizcērtamies mašīnas durvis, tēvs jau tik agri mājās? Paskatos pulkstenī un redzu, ka ir jau astoņi, ak dievs, cik ilgi es te tā sēžu? Ārprāts, kāpēc es vēl sēžu, man jānoliek viss atpakaļ pirms tēvs ienāk! Lai gan jāsteidzas, rūpīgi saloku blūzi un ieguldu kastē, kasti ielieku skapī, un tā durvis aizveru. Ko tālāk, kas izskatītos dabīgi? Pareizi, man taču vēl ir tēja. Ieslēdzu gaismu un apsēžos pie galda, ātri sev priekšā nolieku grāmatu un izliekos lasām. Atveras manas istabas durvis un ienāk tēvs-noguris, taču smaida. „Ņu, kā tev šodien gāja, vai salauzi daudzu puišu sirdis?” maigi, jauki smiekli ieskanas un noplok „Tu izskaties drausmīgi, kas tev uz sejas, vai tās ir asinis, tu esi sagriezusies?” Samulstu, bet tad saprotu, no kurienes man uz sejas var būt tikušas asinis : „Asinis? Hmm, dīvaini, varbūt, ka iegriezu pirkstā un nosmērēju arī seju, nezinu, tūlīt nomazgāšu.” Tēvs pasmaida un pajoko: „Ak ,Dūdi, tu vienmēr esi bijusi neuzmanīga ar nažiem, atceries, kā pirms pieciem gadiem iedūri sev rokā, jo neskatījies, ko dari? Es toreiz tā pārbijos, kad tu pienāci man klāt un teici: ”Papu, es laikam sevi nogalināju. ” es toreiz nevarēju izlemt- smieties par tevi vai raudāt.” Pasmaidu un saku: „Jā to laikam man vienmēr atgādināsi ne tikai tu, bet arī rēta uz manas rokas, iešu tagad nomazgāt seju, ja tev nav citi plāni priekš manis šovakar.” Tēvs man uzsmaida un tad paskatās uz manu rakstāmgaldu, redzu kā viņa mute saviebjas: „Tu lasi matemātikas grāmatu?” Paskatos uz galdu un redzu, ka steigā tiešām esmu paņēmusi matemātiku un vēl nolikusi uz galda to otrādi, saprotu, ka tagad vajag no situācijas iziet ar kādu dumju jociņu: „Es vienkārši sapratu, ka beidzot jāsāk izglītoties, neko nesapratu, tāpēc nolēmu paskatīties, vai otrādi pagriežot būs saprotamāk?” pasaku to un iesmejos, smiekli skan dabīgi, lai gan tie nav īsti. Tēvs iesmejas un iet pārģērbties uz savu istabu. Izskatās šausmīgi noguris, tāpēc domāju, ka vakariņu nebūs, viņā apsēdīsies pie datora un apēdīs pāris siermaizes un izdzers kafiju, daudz kafijas. Un es pa to laiku izslēgšu savā istabā gaismu un sēdēšu pie galda ar aukstu tējas krūzi sev priekšā, un atmiņām, kuras man neliks mieru līdz neizturēšu tās un iešu gulēt. Miegs par laimi vismaz uz kādu laiku ļauj nedomāt. Nemaz.
4.nodaļa.
Pamostos, ārā vēl pustumsa, bet jaušams rīts. Jūtu, ka kaut kas nav tā, kā parasti, paskatos apkārt, nē istabā nekas nav mainījies. Un tad nāk apjausma, ka šonakt nebija murga, nebija spējas pamošanās, bija tikai miegs. Cik laba sajūta, atkal pamosties normāli. Un tad es pasmaidu par to, ka dzirdu kā mans tēvs dungo, taisīdams kafiju un maizītes. Un šoreiz mans smaids ir īsts, cik tas ir neparasti- smaidīt, tāpēc ka tu gribi nevis tāpēc, ka citi to no tevis gaida. Un tad pasmaidu vēlreiz, jo līdz nākamajai vizītei pie psiholoģes ir vēl trīs dienas, dienas, kuras es varēšu nodzīvot pietiekami normāli. „Kauns, Margarita, ja viss, ko tu vēlies ir dzīvot normāli, būt tādai, kā visi citi. Man kauns par tevi, mazā.” Dzirdu čukstam mātes balsi kaut kur tepat. Salecos un skatos apkārt, bet viņas nekur nav, nebūs. Es viņai atčukstu: „Un tu, vai tu biji laimīga dzīvojot savādāk kā pārējie, ko tu no tā ieguvi? Tu gribi, lai ar mani notiek tas pats, kas ar tevi? To tu gribi?” pēdējie vārdi pašai nemanot pārtop par šņācienu, un es pati salecos no tā, cik tie dusmīgi izskan. „Es vismaz biju es...” kā vīlusies atčukst man mātes balss. Uz to man nav ko atbildēt, un es arī nealkstu dot atbildi balsij, kura noteikti ir tikai manu atmiņu uzburts rēgs manā galvā, jo tad tiešām būtu jāsāk sev vaicāt, vai neesmu jukusi? Tēvs klauvē pie durvīm, tad pa tā iespraucas viņa izspūrusī galva un mute savelkas smaidā gan viņam, gan man. „Kā būtu ar brokastīm? Negribi? Es vakar nopirku ābolus.” Viņš mani kārdina, vismaz viņš domā, ka mani kārdina. „Tēti, tu esi nelietis, tu uzbrūc man no mugurpuses, un dur nazi mugurā. Tu vienmēr esi zinājis, ka āboli man ļoti garšo.” Iesmejos savus viltus smieklus. Tēvs arī iesmejas: „Izskatās, ka šorīt mēs paēdīsim brokastis kopā. ”
