- Es paņemšu! - Rihards smaidot teica un ņēma manu somu, kura jau bija sakravāta.
Atdevusi Rihardam savu somu un piegāju pie loga paskatījos ga, uz istabas pusi, gan kalna pusi. Skats bija jauks, un šeit pavadīta nedēļas nogale lieliska. Kas notiks, kad Rihards aizbrauks?
- Par ko domājam? - Rihards pienācis no aizmugures apskāva un jautāja, tā ztraucējot mani no pārdomām.
- Par to, ka šī nedēļas nogale, bija lieliska un, ka man pietrūks šī laika, kad... - Un šeit es apklusu, jo nezinu vai vajadzētu par to runāt.
- Mums vēl ir laisks! - Rihards čukstus teica un mani noskūpstīja uz vaiga.
- Zinu - Smaidot atteicu - Brauksim? - Uzlūkoju vēlreiz Rihardu.
- Protams! - Rihards paņēma mani aiz rokas un mēs devāmies uz mašīnu.
- Un no mani nemaz netaisījāties atvadīties, ja? - Valters nākot uz mūsu pusi tēloja aizvainojumu un centās nesmieties.
- Protams, ka nē! - Rihards nopietni paziņoja.
- Vai cik jauki! - Nu jau Valters smaidīdams teica.
- Nu, protams, mēs atvadītos! - Nu jau Rihards smaidot teica.
Abi puiši atsveicinājās un tad Valters atnāca pie manis un apskāva mani un sarunājām visi, kaut kad vēl satikties.
- Kā tev patika nedēļas nogale? - Uzsākot braucienu Rihards bilda.
- Man trūkst vārdu, lai atbildētu uz šo jautāju! - Atbildēju un pasmaidīju, jo tiešām nevārēju pār lūpām atrast piemērotus vārdus, lai raksturotu, cik lieliska nedēļas nogale šī bija.
- Man prieks! - Rihards smaidot atteica.
Visu ceķu pārunājām notikums un parunājām par Valteru un, protams tika pieminēta tēma, par Rihards braukšanu prom. Pēc neilgām paŗdomām sapratu, ka nav jēgas tagad pārdzīvot, vēl ir divi mēneši un mēs šos mēnešus izmantosim.
- Paldies, ka atvedi! - Stāvot pie mājas durvīm atvadījos no Riharda.
- Kā ta savādāk! - Rihards noskūpstījis mani paziņija.
- Nu, bērni vai tad nav gana, visu nedēļas nogali varējāt bučoties, nē vēl pie mājs vajag! - Vecmāmiņa izejot no mājas teica un pasmējās.
- Kā, soliju, atvedu atpakaļ, laimīgu! - Rihards smaidot teica un ar roku pamāja uz manu pusi!
- Redzu, redzu! - Vecmāmiņa teica un iegāja atpakaļ istabā.
Noskūpstot Rihardu devos uz mājās, kur mani gaidīja vecvecāki. Noģērbusies ieejot viesistabā mani pārsteidz, tas ko ieraudzīju.
- Tu arī? - Pārsteiga iesaucos.
- Kā ta savādāk, es, taču gribu zināt, kā tev gāja! - Dārta piemiedzot ar aci teica, kas lika man nosarkt mazliet.
- Daudz jau nav ko stāstit! - Apsēdusies krēslā bildu un ielēju sev tēju.
- Es jūs atstāšu meites, man uz aptieku, vajag aiziet! - Vecmāmiņa pateica un devās prom atstājot mūs ar Dārtu divatā.
- Viss bija lieliski! - Smaidot iesaucos - Viņš mani mācija braukt ar snovbordu un tad mēs atpūtāmies un tad iepazināmies ar Valteru. - Skatījos uz Dārtu.
- Un kas ir Valters? - Dārta ar interesi jautāja.
- ļoti jauks un interesants puisis!- Smaidot atteicu - Iespējams, kad atbrauks uz pilsētu, es jūs iepazīstināsu! - Smaidot teicu un piemiedzu ar aci!
- Nu, protams! - Dārta iesaucās.
- Rihards uz puss gadu būs Spānīja, sākoties janvārim! - Nolēmu to Dārtai arī paziņot - Viņam par mammu jārūpējas.
- Skumji un kas ar jums notiks? - Dārta jautāja.
- Mēģināsim kaut ko saglabāt! - Nopūtusies bildu.
-Nezinu, vai tev to vajag teikt, bet tevi meklēja Mārtiņš! - Dārta uzmanīgi teica un vēroja mani.
- Mārtiņš? - Biju pārsteigta - Ko viņš gribēja?
- Viņam kaut kas svarīgs bija tev sakāms, sīkāk neko nezinu! - Dārta paraustot plecus atbildēja.