Sveiki, spocēni!
Tā nu es nolēmu rakstīt savu stāstiņu, bez nosaukuma. (Virsrakstu un nosaukumu domāšana nav mana stiprā puse)
Neesmu profsionāle.
Komentāros lūdzu rakstiet vai patika vai nē, lai zinu vai tālāk vispār rakstīt.
Atvainojos par kļūdām! :)
Ceru, ka patiks...
1.nodaļa
Atklājums un Alise
Es biju parasta meitene gaiši zilām acīm un blondiem matiem. Es mācījos normālā skolā, dzīvoju parastā pilsētā. Man bija normāli draugi un t. t...līdz brīdim, kad es atklāju ko tādu kas nepieder pie parasta cilveka un normālas dzīves. Es biju reiķinājusies arpāpmaiņām, pārvārcoties, bet nu ne, jau tādām, ka visi cilvēki ar kuriem es vairāk parunāju, blenzīs man virsū it kā es būtu nelabais. Tā, ka man šķiet, ka esmu izlīdusi no citas pasaules. Pirmās dienas es to pieļāvu, taču vēlāk tas sāka mani kaitināt, es kļuvu dusmīga un atklāju to, ko kāds man pārāk labs draugs bija noklusējis un izmantoja sevis labā. Kā man mainās garastāvoklis tā arī acu toņireizē. Es nezinu kā es visos savos 12 gados neesmu varējusi atklāt šo noslēpumu. Bet fakts tas ir un ar to bija jāsadzīvo. Tad es katram tonim devu nosaukumu – melnās dusmas, dzeltenā laime, sarkanais naids, pelēkās skumjas un vēl visādas. Manas skaisti zilās acis bija vienīgi tad, kad es jutos normāli, taču no visa mani visvairāk izbrīnīja zaļā krāsa – meli. Tiklīdz pateicu kaut vārdiņu tā kā nav patiesībā, acis iemirdzas tumšas un zaļas. Esmu viegli atšifrējama!
Ir agrs pirmdienas rīts. Šinī pilsētā mēs ar mammu dzīvojam jau aptuveni nedēļu. Mūsu māja ir balta divstāvu ēka ar balkonu mana isabā. No tā var redzēt tikai pagalmu un kaimiņu māju. Mūsu ielā visas mājas ir gandrīz vienādas. Māja ar balkonu labajā vai kreisajā pusē. Totāli garlaicīgi. Pametu skatu pulkstenī un atklāju, ka ir tikai gandrīz seši no rīta. Ir diezgan agrs, bet pietiekoši dzestrs laiks, lai varētu iziet agrā rīta pastaigā, pirms karstās saules. Uzvelku šortus un T-kreklu. Kājās ir manas mīļās kediņas un esmu gatava doties ārā. Mamma vēl guļ, bet viņa man neko neteiks ja došos paskraidīt. Izeju arā un sajūtu vēsumiņu, tieši tādu man arī vajag. Sāku lēnām skriet, ļaudama vējam plivināt savus matus. Vieglā solī skrienu pa kādu mazu taciņu, tomēr arī šai pilsētai ir savi plusi. Vari būt netraucēta un justies kā putns, kurš labāk izvēlas skriet nevis lidot. Apstājos parkā gluži bez elpas, ja rīts jau iesākts labs tad arī dienai tādai jābūt. Tālumā dzirdu suņa rejas, kads noteikti pastaigājas ar suni, jo tuvākajā apkārtnē, cik es zinu, suņu nav. Skaņa nāk arv vien tuvāk. Es apsēžos uz soliņa tur pat blakus un aizveru acs, taču atkal tas suns. Šķiet, ka šī suņa balss man jau ir pazīstama, kaut kur dzirdēta taču navaru īsti atcerēties kur. Tad es ieraugu lielu melnu suni un meiteni zaļganpelēkām acīm, skaistu smaidu un tumšiem matiem.
“Sveika.” viņa man uzsauc un piesien suni pie koka.
“Čau.” es viņai atbildu.
“Ko tu te rīta agrumā dari?” meitene man jautā “Ir tikai pusē septiņi.”
“Nenāca miegs un nolēmu...ēm.” es stostījos, jo domās jaucās bailes. Tad es acerējos savas acis - melot nedrīkst. “Paskraidīt pirms atkal saule mūs metīs uz pannas.” meitene iesmējas un tad palūkojās mani, taču es novērsos.
“Man laikam tikai šķita.” es dzirdēju viņu nomurminam.
“Kas tev šķita?” es jautāju, lai gan atbildi zināju.
“Kādā krāsā tev ir acis?” viņa apjautājās
“Nū...Zilā.” es atbildēju. Meitene paskatījās uz manis, it kē neticētu savām ausīm dzirdēto. Tad iestājās klusums, liels klusums, pat sunim nebija patikas riet.
“Labi.” es pārtraucu klusumu “Kā tevi īsti sauc? Iepriekšreiz nepaspju paprasīt.”
“Alise.” meitene klusi atbildēja nespēdama atgūties no šoka. “Un tevi?”
“Simona” es teicu ”Prieks iepazīties.” Suns ierējās un sāka trakot.
“Un tas ir Lebijs.” Alise mūs iepazīstināja. Lebijs apsēdās un pastiedza man ķepu, es klusi iesmējos.
“Bet tagad mums jājiet.” Alise teica un viņi aizgāja. Es izstiepos uz soliņa un pavēros debesīs. Tās rotāja daži balti mākonīši, viens man atgādināja degunradzi, bet kāds cits sabrukušu laivu. Tad es beidzu sapņot un devos uz mājām lēnā skrējienā, pulkstens varēja būt aptuveni septiņi.
hehehe :D